Tēvs Broņislavs Valpitrs MIC (1899-1976)

Broņislavs Valpitrs ir dzimis 1899. gada 24. martā Pilskalnes Lauros, netālu no Ilūkstes. Pēc skolas beigšanas 1915. gadā viņš iestājās Pēterpils Garīgajā seminārā. Tomēr Broņislavam nebija lemts pabeigt šo semināru, jo tas tika slēgts. Lai kļūt par priesteri, nācās pārcelties uz Minsku un vēlāk uz Viļņu.

Aculiecinieki stāsta, ka Broņislavs Valpitrs, būdams seminārists, Pirmā Pasaules kara laikā aiznesa Vissvētāko Sakramentu no Ilūkstes uz Viļāniem, lai to pasargātu no zaimošanas un apganīšanas.

Beidzot 1921. gada 28. septembrī Izvaltā bīskaps Antons Springovičs iesvētīja viņu par priesteri, bet savu primīcijas sv. Misi pr. Broņislavs celebrēja Ilukstē klostera dārzā, jo baznīca bija izjaukta pēc I Pasaules kara.

Pēc ordinācijas jauniesvētītais priesteris tika nozīmēts kalpošanai par vikāru Krāslavā. Viņš ilgojās sevi pilnīgi veltīt Dievam kādā klosterī. Pr. Broņislavs nopietni domāja par Redemptoristu vai Saleziāņu ordeņiem. Arhibīskaps Springovičs, zinādams par jaunā priestera vēlēšanos iestāties klosterī, izsauca viņu un pr. Benediktu Skrindu pie sevis un piedāvāja viņiem iestāties Mariāņu Kongregācijā. Abi priesteri piekrita un 1923. gadā devās uz Mariampoli, lai uzsāktu noviciātu.

1924. gadā, pēc pirmo svētsolījumu salikšanas, abi tēvi atgriezās dzimtenē un arhibīskaps nodeva mariāņu pārziņā Viļānu baznīcu un klosteri, kas kādreiz piederēja bernardīņiem. Tēvs Broņislāvs kā jauns un spējīgs priesteris devās uz Kauņu un vēlāk uz Romu, lai turpinātu studijas.

1933. gadā tēvs Valpitrs tika nozīmēts par Viļānu draudzes prāvestu un klostera priekšnieku. Ar viņa pūlēm tika nodibināta Ostrones draudze, uzcelta koka ēka, kur atrodas gan dievnams, gan dzīvojamas telpas priesterim.

Tēvam Broņislavam bija izcils rakstnieka talants. Kopš 1928. līdz 1934. gadam viņš bija laikraksta Saulīte redaktors, kā arī izdeva garīgo dziesmu krājumu. Ar pseidonīmu Talivaldis viņš ir uzrakstījis vairākas lugas.

1938. gadā t. Valpitrs tika iecelts par profesoru Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kā arī strādāja kā pasniedzējs Garīgajā seminārā.

Kopš 1939. gada tēvam Broņislavam tika uzticēta grieķu-katoļu rita ticīgo garīgā aprūpe un viņš kalpoja gan Rīgā, gan Daugavpilī.

Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas, garīdznieku dzīve kļuva grūta. Valsts ierēdņi mēģināja iznīcināt Baznīcu un daudzi patiešām dedzīgi priesteri tika apcietināti un izsūtīti uz Sibīriju. Tāds liktenis sagaidīja arī t. Valpitru. 1948. gada decembrī viņš tika arestēts pie Rīgas Garīgā semināra, kur strādāja kā pasniedzējs un garīgais tēvs. Tiesa atzina viņu par vainīgo pretvalstiskā darbībā un aģitācijā un piesprieda viņam divdesmit piecu gadu izsūtījumu uz Sibīriju.

Strādājot dažādus meža darbus, viņš izmantoja katru iespēju, lai veiktu pastorālo darbību – mācīja ticības mācību, celebrēja sv. Mises, pieņēma grēksūdzes.

1956. gadā tiesa pārskatīja Broņislava Valpitra lietu un viņš tika attaisnots. Pēc atgriešanas uz Latviju, viņš kalpoja Lamiņos, Ventspilī un Aucē.

Pēdējos sava mūža gadus t. Valpitrs pavadīja Viļānos kādas dievbijīgās mājā. Tur darīja visu iespējamo, lai nest labumu Kristum un Baznīcai – turpināja ticīgo garīgo aprūpi un gatavoja kandidātus uz priesterību.

Savu dzīves ceļu šis izcilais mariāņu tēvs beidza 1976. gada 14. decembrī. Diemžēl arī pēc nāves padomju vara nedeva viņam mieru – neatļāva apbedīt viņu Viļānu baznīcas dārzā blakus citiem mariāņu tēviem. Ticīgajiem, kas viņu pavadīja pēdējā ceļā, neļāva dziedāt un skaļi lūgties. Tomēr mēs ticam, ka Dievs pieņēma viņu savā valstībā un atalgoja viņa ciešanas par Kristu un Baznīcu.

Tēvu Mariāņu Kongregācija

 .