Tēvu Mariāņu Kongregācija

Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgas Ieņemšanas Priesteru Mariāņu Kongregācija

Tā skan mūsu kopienas pilns nosaukums. Esam Romas Katoļu Baznīcas priesteru un brāļu kopiena, kuru mērķis ir kalpošana ticīgajiem un evaņģelizācija. Mūsu harizmātā ir ierakstīts Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgas Ieņemšanas kulta un Dieva Žēlsirdības kulta izplatīšana, lūgšana par mirušajiem un palīdzība prāvestiem pastorālā darbībā. Daudzi mariāņi ir iesaistīti darbā universitātēs, vada rekolekcijas, nodarbojas ar atsevišķo grupu pastorālo aprūpi.

Mūsdienu mariāņi pēc apģērba neatšķiras no diecēzes priesteriem. Bet tomēr Kongregācijas struktūra ir savādāka – Romā ir mariāņu ģenerālpriekšnieks, kurš tiek ievēlēts uz sešiem gadiem un ir Kongregācijas galva. Klosteri ir savienoti provincēs un vikariatos, kuriem savukārt arī ir priekšnieki. Un beidzot katrā klosterī ir mājas priekšnieks, kurš ir atbildīgs par visiem klostera brāļiem un tēviem.

Katram mariānim aiz uzvārda parasti tiek pievienoti burti „MIC”, kas ir saīsinājums no abreviatūras C.M.I.C. –Congregatio Marianorum Immaculatae Conceptionis, tulkojumā tas ir Bezvainīgās Ieņemšanas Mariāņu Kongregācija. Šie burti uzrāda uz brāļa piederību pie mariāņiem

Ieskats vēsturē

Mūsu Kongregāciju ir nodibinājis 1670. gadā svētais Staņislavs Papčinskis. Tā ir pirmā vīriešu klostera kopiena, kas tika dibināta Polijas robežās. Svētīgais Staņislavs rakstīja, ka Dievs viņa dvēselē ir izcirtis tādas kopienas attēlu, kura godinās Jaunavu Mariju Viņas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpumā. Par zīmi tam mariāņi nesāja balto habitu (mūku drēbes).

Dibinātais bija liecinieks tam, ka kara laikā un slimību dēļ daudzi cilvēki aiziet mūžībā nesagatavoti, tāpēc nolēma, lai brāļi īpašā veidā lūdzas par mirušajiem. Līdzīgi viņš nevarēja palikt vienaldzīgs uz to, ka daudz vienkāršo cilvēku nepazīst ticības pamatus, tāpēc kā kārtējo misiju viņš lika brāļiem palīdzēt draudžu prāvestiem pastorālā darbā.

Pirmais klosteris tika dibināts Puščā Korabievskā (Puszcza Korabiewska) 1673. gadā. Vēlāk mariāņi tika uzaicināti strādāt arī mazā pilsētiņā Gurā Kalvarijā (Góra Kalwaria). Ar laiku tika dibināti arī citi klosteri. Mariāņu kopiena auga lēni, jo Regula pieprasīja diezgan askētisko dzīves veidu un daudzi nevarēja izturēt. Bet tomēr Dievs rūpējās par jaunu Kongregāciju – neskatoties uz grūtībām tā pastāvēja un nesa bagātīgus garīgus augļus. Tika nodibināti klosteri Portugālē un Lietuvā.

Deviņpadsmitais gadsimts atnesa Mariāņu Kongregācijai lielus zaudējumus. Daudzi klosteri tika likvidēti, tēvi un brāļi izdzīti. Daudzi no viņiem tika izsūtīti uz Sibīriju. Divdesmitā gadsimta sākumā palika viens vienīgs mariānis – Vincents Senkovskis, kurš pēdējus dzīves gadus ir pavadījis Mariampolē (Lietuva).

Bet Dievs neļāva šai mazajai Kongregācijai izjukt. Priesteris Juris Matuļevičs 1909. gadā uzņēmās atjaunot Mariāņu Kongregāciju. Valdība bija naidīgi noskaņota pret klosterdzīvi, tāpēc Matuļēvičs nolēma mainīt Regulu un atteikties no baltā habita. Tādā veidā Mariāņu Kongregācija tika atjaunota valdībai nezinot. Mariāņu skaits strauji auga. Ja 1909. gadā bija tikai divi mariāņi, kas salikuši svētsolījumus, tad 1927. gadā, kad nomira Atjaunotājs, mariāņu bija jau ap divsimts.

Kopš mūsu Dibinātāja laikiem mūsu harizmāts nemainījās – savā darbā veicinām Jaunavas Marijas Bezvainīgas Ieņemšanas kultu, lūdzamies īpašā veidā par mirušajiem, ņemam dalību pastorālā darbā vadot mums uzticētas draudzes kā arī uzņemamies citus darbus.