Svētais Staņislavs Papčinskis (1631-1701)

Tēvs Papčinskis ir dzimis 1631.g. 18.maijā Podegrodzas (Podegrodzie) pilsētiņā Polijas dienvidos. Kristībās saņēma vārdu Jānis. Viņa vecāki bija vienkārši cilvēki, kuriem piederēja neliela saimniecība, tāpēc Jānim vajadzēja palīdzēt viņiem darbos – viņš ganīja aitas. Pirmais kontakts ar skolu nesolīja puikam nekādu zinātnisko karjeru – mācībās viņam gāja ļoti grūti. Kādu brīdi vecāki bija nolēmuši viņu vairs nelaist uz skolu, jo Jānis pat nevarēja iemācīties no galvas alfabētu. Tomēr, neskatoties uz to, Jānis, pārvarot visas, tai skaitā, arī materiālās grūtības, ieguva labu izglītību un mācījās labākajās tā laika skolās.  

Divdesmit triju gadu vecumā pēc vispārējās un filozofiskās izglītības iegūšanas, viņš atgriezās dzimtajā pilsētiņā, kur vecāki jau bija parūpējušies, lai atrastu viņam piemērotu līgavu. Tomēr jauneklis nolēma veltīt savu dzīvi Dievam un iestāties klosterī.

1654. gadā Jānis Papčinskis iestājās nesen nodibinātā Pijāru Ordenī, pieņemot vārdu Staņislavs no Jēzus un Marijas. Formācijas laikā viņš turpināja studēt un, vēl būdams klēriķis, jau pasniedza retoriku Ržešovas (Rzeszów) kolēģijā, bet pēc priestera svētību saņemšanas 1661. gadā turpināja pasniedzēja darbu Varšavā

Ar laiku tēvs Staņislavs izdeva vairākas mācību un garīgo pārdomu grāmatas, kuras tika augsti vērtētas, un to izdošana vairākkārt tika atkārtota. Viņš bija pazīstams Varšavā kā izcils sprediķotājs un uz lieliem svētkiem vienmēr tika aicināts uz pilsētas draudzēm, lai uzrunātu ticīgos. Pijāru vadība, zinot, ka t. Staņislavs ir augsti cienīts, uzticēja viņam savākt lūgumus par Pijāru Ordeņa dibinātāja Jāzepa Kalasanta beatifikāciju.

Neskatoties uz panākumiem, t. Papčinskim izveidojās konflikts ar Pijāru Ordeņa brāļiem. Viņš nespēja piekrist, ka daudzi brāļi vēlējās mainīt Ordeņa regulu, to padarot „vieglāku”. Nevarēdams atrast kopīgo valodu, t. Staņislavs nolēma izstāties no Pijāriem. Tajā paša laikā viņam radās doma par jaunā klostera ordeņa dibināšanu.

Pēc viņa atbrīvošanas no svētsolījumiem t. Staņislavs salika privātos solījumus un pieņēma balto habitu (mūka drēbes) par zīmi Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgai Ieņemšanai. Viņš uzrakstīja Dzīves Regulu, kur aprakstīja topošas kopienas dzīves veidu.

Meklējot vīriešus, kuri gribētu dzīvot pēc viņa uzrakstītas Regulas, t. Papčinskis devās uz Pušču Korabevsku (Puszcza Korabiewska). Tur vairāki vīrieši jau dzīvoja kopienā, bet šo kopienu Baznīca vēl nebija apstiprinājusi. Viņi pieņēma t. Staņislava piedāvāto dzīves veidu. Iesākumā nebija viegli, jo prasības bija augstas, tomēr ar laiku šī jaunā kopiena iegāja t. Staņislava piedāvātajā dzīves ritmā. 

1673. gada 24. oktobrī uz Pušču vizitācijā ieradās bīskaps Staņislavs Svencickis, kurš oficiāli Baznīcas vārdā apstiprināja kopienas likumus un dzīves veidu. Šī diena skaitās Mariāņu Kongregācijas dibināšanas diena.

Pēc dažiem gadiem bīskaps Stefans Viežbovskis piedāvāja mariāņiem nodibināt otru klosteri Guras Kalvārijas (Góra Kalwaria) – pilsētiņā netālu no Varšavas. Tēvs Staņislavs pieņēma piedāvājumu un pārcēlās uz Guru Kalvāriju. Mariāņu kopiena tika apstiprināta kā diecēzes Kongregācija, kurai piederēja divas klostermājas.

Tēvs Papčinskis redzēja, ka daudzi cilvēki ir ticīgi, bet maz saprot no tā, kam tic. Viņš visiem mariāņiem uzlika par pienākumu palīdzēt draudžu prāvestiem pastorālā darbā ar grēksūdzēm, katehēzēm un sprediķiem.

Laba slava par mariāņiem izplatījās ļoti ātri. Pat Polijas karalis Jānis III Sobieskis pieņēma viņus savā protekcijā.
Staņislavs Papčinskis bija daudz darījis jaunās Mariāņu Kongregācija attīstības labā, tomēr viņš saprata, ka kopienai ir nepieciešams Apustuliskā Krēsla apstiprinājums. 1690. gadā – gandrīz jau sešdesmit gadu vecumā – viņš devās ar kājām uz Romu, lai lūgtu pāvesta svētību un apstiprinājumu. Diemžēl viņš ieradās Romā neīstajā brīdī – pāvests Aleksandrs VIII nomira, bet jauns pāvests vēl nebija ievēlēts, tāpēc t. Staņislavs atgriezās Polijā bez Apustuliskā Krēsla apstiprinājuma.

Pēc dažiem gadiem – 1699. gadā, viņš sūtīja uz Romu savu palīgu tēvu Joahimu Kozlovski, kuram uzticēja Kongregācijas lietu kārtošanu. Tanī laikā bija lielas grūtības jaunās klostera regulas apstiprināšanā, tāpēc Mariāņu Kongregācija kļuva par franciskāņu afilieto kopienu un viņiem tika atļauts salikt svinīgus svētsolījumus.

1701. gada 6. jūnijā tēvs Staņislavs, nuncija klātbūtnē salika solījumus un kā Kongregācijas priekšnieks pieņēma tos no pārējiem mariāņiem. Trīsdesmit gadu laikā pēc jaunās Kongregācijas dibināšanas, viņš nereti šaubījās, vai Dievs tiešām vēlas šīs kopienas pastāvēšanu vai labāk atgriešanos pie Pijāriem. Tomēr, klausot savus garīgos tēvus un beidzot saņemot apstiprinājumu no pāvesta, viņš pārliecinājās, ka Dievs vēlas, lai mariāņi pastāvētu un kalpotu Baznīcai.
Tēvs Staņislavs Papčinskis nomira dažus mēnešus pēc svinīgo solījumu salikšanas – 1701. gada 17. septembrī, un tika apglabāts Gurā Kalvārijā Pēdējo Vakariņu baznīcā. Pašlaik šajā baznīcā atrodas sarkofāgs ar tēva Staņislava relikvijām.

Jau tēva Staņislava dzīves laikā daudzi bija pārliecināti par viņa svētumu. Neilgi pēc viņa nāves tika iesākts pirmais beatifikācija posms, bet laika gaitā Polijas politisko pārmainu un arī Mariāņu Kongregācijas krīzes dēļ tās tika pārtraukts.

To bija iespējams atsākt no jauna tikai 1953. gadā, bet sakarā ar to, ka kopš tēva Papčinska nāves bija pagājuši vairāk kā 250 gadi, beatifikācijas procesu varēja veikt tikai balstoties uz dokumentiem. Pēc dokumentu sameklēšanas un apstrādāšanas poļu bīskapi lūdza pāvestu Jāni Pāvilu II iesākt nākošo beatifikācijas posmu.

1992. gadā, veicot dokumentu un liecību izpētīšanu, tika izsludināts dekrēts par to, ka tēvs Papčinskis dzīvoja tikumisku dzīvi. Atlika tikai lūgties, lai ar viņa aizbildniecības starpniecību notiktu brīnums.

2000. gadā pēc lūgšanas ar Dieva Kalpa Staņislava Papčinska aizbildniecību brīnumainā veidā tika izdziedināts vēl nedzimis bērns mātes klēpī. Pēc izpētīšanas un komisiju konsultācijām 2006. gada 16. janvārī Apustuliskais Krēsls izdeva dekrētu, kas liecina par šī brīnuma autentiskumu.

Beidzot 2007. gada 16. septembrī Ļiheņā (Polija) notika tēva Staņislava Papčinska beatifikācija. Pāvesta vārdā ceremoniju vadīja kardināls Tarcisio Bertone.

2016. gada 5. jūnijā Romā pāvests Francisks pasludināja tēvu Staņislavu par svēto. Šeit var lasīt pāvesta sprediķi sv. Staņislava kanonizācias Misē.

Lūgšana caur svētā Staņislava aizbildniecību.

Kungs, mūsu Dievs, Tavs Kalps svētais Staņislavs neskatoties uz grūtībām uzticīgi sekoja Kristum un Viņa Bezvainīgi Ieņemtai Mātei Marijai. Ar viņa aizbildniecību mēs Tevi lūdzam dod mums žēlastību, lai mēs būtu stipri paļāvībā uz Tavu spēku, labumu un uzticību, it īpaši tādos brīžos, kad Tu mūs ved pa ērkšķaino ceļu pie savas mīlestības apsolījumu piepildīšanas. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.

Tēvu Mariāņu Kongregācija

 .