Mariāņi atkal baltajos habitos

Noslēdzot Latvijas mariāņu vikariāta jubilejas gadu, kura laikā atzīmējām kongregācijas darbības simtgadi mūsu valstī, Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos mariāņi tika ieģērbti baltās klostera drēbēs – habitos.

Svinīgās sv. Mises laikā, kas notika Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā vikariāta priekšnieks t. Dainis Kašs MIC pasvētīja šos klostera tērpus, bet pēc dievkalpojuma mariāņu priesteri pirmo reizi tos uzvilka.

Mariāņu kongregācijas dibinātājs sv. Staņislavs Papčinskis bija nodibinājis šo nelielu klostera kopienu 1670. gadā par godu Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpumam un kā ārējo zīmi tam ieviesa balto klostera tērpu – habitu, kuru ikdienā valkāja šīs kongregācijas locekļi. Habits ir bijis mariāņu „atpazīšanas zīme” Baznīcā un tieši kā „baltus tēvus” viņus pazina tajās draudzēs, kurās viņi kalpoja.

Tomēr politiskās situācijas dēļ, kad cariskā vara aizliedza pieņemt uz katoļu klosteriem jaunus kandidātus, 20. gadsimta sākumā palika tikai viens mariānis – t. Vincents Senkovskis, kurš jau kā pensionārs rezidēja pie Mariampoles draudzes Lietuvā. Kā viņš pats rakstīja savā vēstulē priesterim Jurim Matuļēvičam: „(…) man jāsagatavo divi zārki: viens man un viens kongregācijai”. Tomēr priesteris Matuļevičs – vēlākais Viļņas bīskaps – pielika pūles, lai pagrīdē atjaunot šo klostera kopienu, bet tas saistījās ar atteikšanos no baltā habita un viņš pats kā arī jaunie kandidāti, kas iestājās pie mariāņiem, ģērbās kā diecēžu priesteri. Tā no 1909. gada mariāņu kongregācijā kļuva par bezhabitu kopienu.

Kad pirmie priesteri no Latvijas – Benedikts Skrinda un Broņislavs Valpitrs – iestājās mariāņu kongregācijā, tie turpināja kalpot tajā pašā tērpā – priestera sutanā un arī nākamiem kandidātiem-priesteriem nebija jāmaina savas sutanas pret klostera tērpu, savukārt mariāņu semināristi studiju laikā saņēma sutanu, bet klostera brāļiem nebija sava habita.

Pēc mariāņu dibinātāja t. Staņislava Papčinska kanonizācijas kongregācijā sākās diskusijas par uzticību sava dibinātāja harizmātam un līdz ar to parādījās doma atgriezties pie baltā habita nēsāšanas, jo atteikšanās no tā notika tikai sarežģītās politiskās situācijas dēļ, lai kongregācija varētu turpināt pastāvēt.

Jāatzīst, ka starp mariāņiem nav vienprātības par to, vai visiem jāvalkā baltie habiti, tomēr kopīgā garīgā atpazīšana un diskusijas noveda līdz risinājumam, ko pieņēma Ģenerālais kapituls 2023. gadā un kuru apstiprināja Apustuliskais Krēsls – mariāņiem ir atļauts nēsāt balto habitu, ieteicams to vilkt svētku dienās, bet var arī turpināt lietot arī parasto melno sutanu.

Latvijas vikariāta mariāņi pieņēma lēmumu atgriezties pie baltā habita lietošanas, bet katrs no priesteriem pats pieņem lēmumu, vai valkāt to ikdienā, svētkos, vai arī kalpošanā izmantot melno sutanu.

Mariāņu habits sastāv no baltās sutanas bez ārējām pogām un baltās jostas. Kaut arī tas var atgādināt pāvesta tērpu, tomēr habits atšķiras no baltās sutanas, bet jostas gali atrodas labajā pusē.

Daži foto no svētkiem:

Svētsolījumu atjaunošanas brīdis

Habitu pasvētīšana

Mariāņu kongregācijas Latvijas vikariāta priesteri baltajos habitos

Tēva Benedikta Skrindas MIC atmiņu grāmatas prezentācija

Benedikts Skrinda dzimis Liepu Mukānu sādžā, Vaboles pagastā. Kopš jaunības viņš vēlējās kļūt par katoļu garīdznieku, tomēr, radinieku ietekmēts, uzņēmās saimniecības vadīšanu. Iztiku pelnīja nodarbojoties ar zemkopību, kā arī bieži pieteicās mūrnieka darbiem. Pateicoties viņa pūlēm abi brāļi varēja mācīties Pēterburgas ģimnāzijā. Antons Skrinda vēlāk studēja medicīnu un kļuva par ārstu, bet Kazimirs pēc Garīgā semināra beigšanas tika iesvētīts par priesteri un turpināja studijas Garīgajā Akadēmijā.

Sasniedzis 31 gada vecumu, Benedikts beidzot varēja realizēt savu aicinājumu – 1899. gadā viņš iestājās Pēterburgas Garīgajā seminārā un pēc tā beigšanas 1903. gadā tika iesvētīts par priesteri.

Viņa pirmā kalpošanas vieta bija Omskā (Krievijā), kur tika pavadīti gandrīz divi gadi. No 1905. gada Benedikts Skrinda kalpoja par vikāru Pēterburgas sv. Katrīnas draudzē, nodibināja katoļu draudzi Šliselburgā, bet 1907. gadā beidzot atgriezās Latvijā un tika nozīmēts par Jezupovas draudzes prāvestu. Vēlāk viņš kalpoja Bukmuižā un Andrupenē, bet 1914. gadā viņam tika uzticēta Balvu draudze, kur viņš kalpoja līdz pat 1923. gada februārim ar dažu mēnešu pārtraukumu, jo 1919. gadā bija spiests slēpties no boļševiku vajāšanas.

1923. gadā arhibīskaps Springovičs piedāvāja Benediktam Skrindam iestāties Mariāņu klostera Kongregācijā, lai atjaunotu klostera dzīvi neatkarīgajā Latvijā. 1924. gadā pēc pirmo klostera svētsolījumu salikšanas tēvam Benediktam kopā ar Broņislavu Valpitru tika uzticēta Viļānu draudze ar blakus esošo bernardīņu klosteri, kas atradās bēdīgā stāvoklī. Par jaundibinātā klostera priekšnieku un draudzes prāvestu tika nozīmēts tēvs Benedikts.

Šajā klosterī un draudzē viņš kalpoja līdz mūža beigām. Šis kalpojums nebija viegls. Viss bija jāsaved kārtībā, klosterim tika uzbūvēts otrais stāvs, ar laiku sāka funkcionēt saimniecība, lai nodrošinātu iztiku klostera locekļiem.

Otrā Pasaules kara laikā klostera telpas aizņēma vai nu vācu, vai nu padomju karaspēks. Vairākas reizes tās tika izpostītas un atkal vajadzēja visu savest kārtībā. 1944. gadā vācieši atkāpjoties uzspirdzināja klosteri, bet 1947. gadā padomju vara nolēma, ka klostera telpās jāizveido skola un lika tās atbrīvot. Mantu pārnešanas laikā viens no miličiem, kuram kaut kas nepatika, paņēma tēvu Benediktu aiz kakla un stipri pagrūda. Pēc dažām dienām viņš mira. Apglabāts Viļānu baznīcas dārzā.

Savās atmiņās Benedikts Skrinda liecina ne tikai par bagātā mūža gaitām, bet arī par veselu laikmetu mūsu valsts un katoļu Baznīcas dzīvē. Pateicoties šim izdevumam lasītāji iegūs iespēju paskatīties uz liktenīgiem Latvijas vēstures notikumiem ar liecinieka acīm, ka arī ielūkoties viņa subjektīvajā šo notikumu vērtējumā.

Izdevumu apkopoja un sagatavoja priesteris Dmitrijs Artjomovs sadarbībā ar katoļu izdevniecību “KALA Raksti”.

Iegādei grāmata ir pieejama interneta grāmatu veikalā www.mieramtuvu.lv

Nodibināts Svētā Krusta sanktuārijs Viļānu baznīcā

Svētā Krusta pagodināšanas svētkos, 14. septembrī, svinīgās svētās Mises laikā, Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis, koncelebrējot mariāņu tēviem un diecēzes priesteriem,  pasludināja Viļānu sv. Erceņgeļa Miķeļa baznīcu par oficiālo svētceļojumu vietu kā arī nodibināja Svētā Krusta svētvietu.

Homīlijā bīskaps uzsvēra krusta godināšanas liturģisko nozīmi, bet īpaši pievērsa uzmanību krusta klātbūtnei katra kristieša dzīvē. Ciešanas, kuras bieži ir uztvertas kā ļaunums, ietver sevī arī krusta dimensiju, pateicoties kurai tās pārstāj būt bezjēdzīgas un ļauj pat slimībās un grūtībās augt Dieva žēlastībā un nobriest mūžībai.

Pēc šī liturģiskā un kanoniskā akta, turpmāk Svētā Krusta pagodināšanas svētki Viļānos tiks svinēti kā liturģiskās svinības (sollemnitas). Sanktuārija nodibināšana ir oficiāls apstiprinājums tam , ka šī baznīca jau ilgu laiku ir svētceļojumu mērķis Latvijas un ārzemes katoļiem. Jāsaka, ka svētceļnieki lūdzās svētā krusta priekšā ne tikai senajos laikus, bet turpināja apmeklēt šo svētvietu Latvijas pirmās neatkarības periodā. Neskatoties uz ierobežojumiem, arī padomju laikos svētvieta netika aizmirsta, savukārt ar neatkarības atgūšanu, apmeklētāju skaits krietni palielinājās, jo vairs nevajadzēja slēpt dievbijības žestus.

Krucifikss tika izgatavots XVIII gadsimtā un no baznīcas iesvētīšanas laika atradas labajā sānu altārī. Jau tolaik tas bija uzskatīts par īpašu, jo daudzie ticīgie, kas lūdzās šī krusta priekšā, liecināja par Dieva svētības zīmēm, īpašu Viņa palīdzību grūtajos dzīves brīžos.

1922. gada 13. maijā Viļānu baznīcā izcēlās ugunsgrēks, tā rezultātā sadega visi koka altāri, un cieta baznīcas interjers, tomēr krusts palika uguns neskarts, kaut arī tika iznicinātas gandrīz visas „votas” – pateicības zīmes, – kas atradās apkārt tam, palika tikai viena.

Viļānu baznīca tika uzticēta mariāņu tēviem 1924. gadā. Viņi atjaunoja pirmatnējo baznīcas iekārtojumu un ielika šo krustu iepriekšējā vietā, ievietoja arī to vienīgo „votu”, kas saglabājās pēc ugunsgrēka. Ar laiku šo pateicības zīmju palika arvien vairāk, kas liecina par to, ka šis krusts joprojām ir Dieva mīlestības redzamā zīme, kas stiprina ticīgo uzticēšanos Viņam un cerību uz Viņa palīdzību.

Katra mēneša pirmajā piektdienā pl. 9.00, bet Lielajā Gavēnī – katru piektdienu, gan draudzes locekļi, gan svētceļnieki piedalās svētā Misē pie brīnumaina krusta altāra, bet ar sanktuārijā oficiālo nodibināšanu 14. septembrī tiks organizēti svinīgie dievkalpojumi.

Informāciju par dievkalpojumiem var atrast Viļānu baznīcas interneta lapā www.vilanubaznica.lv

Tēvs Andris Ševels svin dzīves 50 gadu jubileju

Savu dzīves 50. jubileju ir nosvinējis tēvs Andris Ševels MIC. Ņemot vērā gan draugu gan arī to ticīgo, kuri vēlējās apsveikt jubilāru, šīs svinības tika sadalītas divās daļās.

Jubilāra dzimšanas dienā – 13. augustā – ar bīskapu Jāni Buli un Viktoru Stulpinu priekšgalā un ar priesteriem no Mariāņu kongregācijas, ārzemēm un Latvijas diecēzēm, kā arī kopā ar draudzes locekļiem tēvs Andris svinēja sv. Misi Algonas bazilikā, vietā, kur viņš arī tika iesvētīts par priesteri.

Dievkalpojuma laikā sprediķi teica pats jubilārs, bet svētās Mises noslēgumā viņš saņēma īpašu bīskapa svētību, pēc kuras viņu apsveica arī klātesošie viesi, bet pēc dievkalpojuma svinības turpinājās pie svētku galda.

Savukārt svētdien, 18. augustā t. Andris turpināja jubileja svinības Daugavpils Jēzus Sirds draudzē, kur viņš kalpo kā prāvests celebrējot svēto Misi kopā ar vairākiem priesteriem, draudzes locekļiem un viesiem, kuriem pēc dievkalpojuma bija iespēja apsveikt jubilāru, bet vēlāk arī satikties pie svētku galda.

T. Andris Ševels MIC ir dzimis Tukumā, pēc vidusskolas iestājās Rīgas Garīgajā Seminārā, bet studiju laikā iestājās Priesteru Mariāņu Kongregācijas novicātā. Pirmos klostera svētsolījumus salika 1998. gadā, pēc studijām Ļubļinas Katoļu Universitātē ieguva maģistra grādu teoloģijā un 2002. gadā Aglonā tika ordinēts par priesteri. Vēlāk arī ieguva teoloģijas doktora grādu tajā pašā universitātē

Lielāka daļa kalpošanas ceļa viņam ir saistīta ar Daugavpils Jēzus Sirds draudzi, kur viņš kalpo jau astoņpadsmit gadus, bet iepriekš viņš kalpoja arī Rīgas Sāpju Dievmātes un Viļānu draudzēs kā vikārs, vairākus mēnešus bija Vidsmužas draudzes prāvests; pasniedz dogmātiku RARZI un ir atbildīgais par priesteru formāciju.

Tēvs Jānis Mendriks ceļā uz beatifikāciju. Zinātniskā konference Viļānos

Mariāņu darbības Latvijā simtgadu jubilejas ietvaros Viļānu klosterī notika starptautiskā zinātniskā konference „Dieva kalps Jānis Mendriks – ticības liecinieks”, kuru organizēja Mariāņu Kongregācijas ģenerālais delegāts kanonizācijas lietās pr. Andžejs Pakula MIC.

Konferences ievadā ģenerālais delegāts prezentēja tēva Jāņa Mendrika beatifikācijas procesa norisi un perspektīvas, norādot, ka pateicoties jau paveiktiem pētījumiem pastāv cerība, ka tēvs Mendriks tiks atzīts par svētīgo un Baznīcā būs atļauts viņa godināšanas kults. Viņš arī paziņoja, ka pr. Dmitrijs Artjomovs MIC tiks nominēts par tēva Jāņa beatifikācijas procesa vicepostulatoru, kura pienākums būs rūpēties par dokumentāciju.

Konferences laikā tika prezentēti trīs referāti. Pr. Dmitrijs Artjomovs MIC, dr. theol., referātā „Vēstures avoti Dieva Kalpa Jāņa Mendrika biogrāfijas izpētei – pētījumu rezultāti” iepazīstināja ar pašreizējo vēstures avotu krājumu, norādot, ka ir pieejami un aprakstīti vairāki desmiti dokumentu, kas attiecas gan uz Dieva Kalpa dzīvi, gan liecina par viņa mocekļa nāvi Vorkutas lēģerī, gan arī par mariāņu un ticīgo pārliecību par to, ka viņš ir atdevis savu dzīvību ticības motīvu vadīts.

Poļu pētnieks pr. Jans Kosmovskis MIC, dr. hist., nolasīja referātu „Dieva Kalpa Jāņa Mendrika dzīve Katoļu Baznīcas vajāšanu kontekstā”. Viņš īpašu uzsvaru lika uz PSRS īstenoto antireliģisko politiku, kuras dēļ cieta daudzi kristieši, kuri tika ārpustiesas veidā notiesāti par „pretpadomju darbību”, to skaitā bija arī daudzi garīdznieki. Šis vēstures konteksts ir ļoti svarīgs arī tēva Jāņa Mendrika pieņemto lēmumu izprašanai, kurš no vienas puses „nemeklēja nāvi”, tomēr bīstamā brīdī, kad daudziem ieslodzītiem draudēja nošaušana, viņš vēlējās būt kopā ar viņiem, neizmantojot iespēju izvairīties no nāves.

Savukārt pr. Andris Ševels MIC, dr. theol., uzstājās ar referātu „Dieva Kalpa Jāņa Mendrika garīgā dzīve viņa rakstu gaismā”, norādot, ka Dieva Kalpa garīgās dzīves profilā īpaši var izcelt viņa marioloģisko dievbijību, Euharistijas godināšanu, pastorālo mīlestību, rūpes par katru viņam uzticēto cilvēku un patiesu prieku par grēcinieku atgriešanos.

Konferences noslēgumā notika arī diskusija, kuras laikā tika precizētas nepilnības referātos un noteikts tālākais darbības plāns Latvijas mariāņiem attiecībā uz t. Mendrika beatifikācijas procesu.

Tēvs Jānis Mendriks ir dzimis 1907. gadā Kalupes draudzē, divdesmit gadu vecumā iestājās Mariāņu Kongregācijā, bet 1938. gadā tika iesvētīts par priesteri. Kalpoja kā vikārs Viļānu draudzē, bija Ostrones draudzes prāvests. Otrā Pasaules kara laikā vācu okupācijas vara notiesāja viņu uz nāvi, tāpēc viņš bija spiests doties bēgļa gaitās un līdz kara beigām slēpās pie ticīgiem Lamiņu, Talsu, Tukuma un citu draudžu robežās. Pēc kara kalpoja Talsos, Ārlavā, Sabilē, Kandavā, Višļos. Viņa pēdējā kalpošanas vieta bija Elernes un Jaunbornes draudzes.

Arestēts 1950. gadā, viņš tika apsūdzēts pretpadomju darbībā un notiesāts uz desmit gadiem, sodu izciešanas vieta viņam nozīmēta Vorkutas lēģerī.

1953. gadā ieslodzīto sacelšanas laikā viņš nolēma būt kopā ar ieslodzītiem, kuriem draudēja nāve, jo tika pieņemts lēmums ar spēku piespiest ieslodzītos iziet darbā. Saskaņā ar liecību, viņš bija teicis, ka viņam kā priesterim jāpilda savs kalpojums tur, kur cilvēku dzīve ir apdraudēta. Viņš tika nošauts kopā ar citiem ieslodzītiem.

Jāņa Mendrika dienasgrāmata un divas vēstules tika publicētas 2019. gadā.

Ņemot vērā beatifikācijas procesa darbus, kas iesākts jau 2003. gadā, aicinām ticīgos lūgties par to, lai Dieva Kalps Jānis Mendriks tiktu atzīts par svētīgo, kā arī lūgties savās vajadzībās caur viņa aizbildniecību.

Par saņemtām žēlastībām lūdzam informēt mariāņu tēvus Latvijā.

Mariāņiem Latvijā - 100

Šī gada 2. martā, pateicībā Dievam par Mariāņu kongregācijas simts gadu kalpojumu Latvijā un par klostera dzīves atjaunošanu mūsu valstī, Viļānu katoļu baznīcā notika svinīgs dievkalpojums, kuru vadīja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, koncelebrējot Rēzeknes-Aglonas, Jelgavas un Liepājas diecēžu bīskapiem, Latvijas mariāņu tēviem un diecēžu priesteriem. Jubilejas svinībās Mariāņu kongregācijas Ģenerālo padomi pārstāvēja t. Tomašs Novačeks MIC no Romas, arhimandrīts Sergejs Gajeks MIC – grieķu-katoļu apustuliskais administrators Baltkrievijā, kā arī vairāki citi tēvi mariāņi no ārzemēs. Liturģisko kalpojumu dievkalpojuma laikā veica Rīgas Garīgā Semināra studenti.

Pirms sv. Mises Latvijas konsekrētās personas kopā ar ticīgiem lūdzās Rožukroni nodomā par jauniem aicinājumiem uz priesterību un klostera dzīvi. Sprediķi teica t. Dmitrijs Artjomovs MIC, kurš, balstoties uz arhīvu dokumentiem un pirmo mariāņu tēvu atmiņām, iepazīstināja klātesošos ar pirmajiem mariāņu tēvu soļiem Latvijā, tai skaitā ar Viļānu baznīcas un klostera uzticēšanas procesu mariāņiem pirms simts gadiem, ko var uzskatīt arī par konsekrētās dzīves atdzimšanas sākumu atjaunotajā Rīgas diecēzē.

Dievkalpojuma noslēgumā Latvijas bīskapi izteica apsveikuma vārdus un vēlēja tēviem mariāņiem jaunus, svētus aicinājumus uz priesterību un klostera dzīvi, bet Mariāņu Kongregācijas viceģenerālis uzdāvināja mariāņiem liturģiskos traukus – biķeri un patēnu – ar novēlējumu, lai viņi vienmēr paliek uzticīgi Dievam Euharistijas svinēšanā. Pēc sv. Mises visi dievkalpojuma dalībnieki devās pie mariāņu tēvu kapiem blakus baznīcai, lai tur aizlūgtu par tiem, kas jau šķērsojuši nāves slieksni.

Svinības turpinājās Viļānu kultūras namā, kur viesiem bija paredzētas pusdienas, ievērojot Lielā Gavēņa pieticību. Pusdienu laikā Konsekrēto Personu Konferences prezidents t. Jānis Meļņikovs SJ Mariāņu Kongregācijas Latvijas vikariāta priekšniekam t. Dainim Kašam MIC izteica apsveikuma vārdus un pasniedza dāvanu. Apsveikuma vārdus teica arī Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs.

Pusdienu laikā viesiem bija iespēja noskatīties īsu, īpaši šim gadījumam sagatavotu filmu par Latvijas mariāņiem.

Savukārt pēc pusdienām konsekrētie brāļi un māsās pulcējās Viļānu klostera konferenču zālē, lai pārrunātu tālāko darbību sakarā ar tuvojošos Jubilejas gadu visā katoļu Baznīcā.

Pirmie mariāņu tēvi Latvijā – Benedikts Skrinda un Broņislavs Valpitrs – pēc arhibīskapa Antonija Springoviča ieteikuma iestājās Mariāņu kongregācijā 1923. gada februārī, jau būdami atjaunotās Rīgas diecēzes priesteri. Noviciātu – obligāto formācijas posmu pirms svētsolījumu salikšanas – viņi izgāja Mariampolē, Lietuvā. Pēc svētsolījumu salikšanas viņi atgriezās Latvijā, un viņu rīcībā tika nodota Viļānu katoļu baznīca ar pussabrukušo veco bernardīņu klosteri. Svinīgais draudzes un klostera nodošanas akts notika svētdien, 1924. gada 2. martā, un tieši no šīs dienas sākās mariāņu kalpojums Latvijā, un ilgst jau 100 gadus.

Jau iepriekš ziņots, ka 2024. gadā Priesteru Mariāņu kongregācijas Latvijas vikariātā notiek jubilejas gada svinības, atzīmējot mariāņu tēvu un brāļu simts gadu nepārtrauktu kalpošanu Latvijas katoļu Baznīcā. Šis jubilejas gads sākās 2023. g. 8. decembrī.

Visa jubilejas gada garumā ir paredzēti vairāki svinīgie pasākumi: 2024. gada 7. jūnijā notiks svinīgs dievkalpojums Daugavpils Jēzus Sirds baznīcā, kur jau 15 gadus pastāv mariāņu klosteris, savukārt rudenī ir paredzēts nopublicēt pirmā Viļānu klostera priekšnieka tēva Benedikta Skrindas atmiņas. Jubilejas gads noslēgsies 2024. gadā Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā Vissv. Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētkos, kas ir Priesteru Mariāņu kongregācijas titulsvētki, kuri šogad tiek pārcelti uz 9. decembri.

Zemāk daži fotomirkļi no svinībām.

Vairāk foto: šeit

Tēva Broņislava Valpitra memuāru grāmatas prezentācija

27. oktobrī Daugavpilī tika prezentēta šī gada augustā izdevniecības „KALA Raksti“ izdotā grāmata „Broņislavs Valpitrs – laikmeta liecinieks”. Tās ir katoļu garīdznieka, Latvijas Universitātes un Rīgas katoļu Garīgā Semināra profesora Broņislava Valpitra atmiņas par viņa dzīves gaitām un pārdomas par notikumiem, kas ietekmēja viņa darbību un ikdienu, kuras apkopoja mariāņu tēvs Dmitrijs Artjomovs.

Atmiņas tika sarakstītas mašīnrakstā piecās burtnīcās, atspoguļojot autora dzīvi, notikumos, to interpretāciju, pārdomas un attieksmi pret tiem. Lasot šo darbu, lasītāji gūs iespēju paskatīties uz liktenīgiem Latvijas vēstures notikumiem ar liecinieka acīm un ielūkoties viņa subjektīvajā šo notikumu vērtējumā.

Prezentācijas laikā t. Rinalds Stankēvičs iepazīstināja ar Viļānu klostera arhīva krājumiem, kur glabājas Broņislava Valpitra memuāru oriģinālais teksts, savukārt grāmatas literārā redaktore Aija Balode pastāstīja par teksta rediģēšanas darbu un valodnieciskām niansēm, kas sastopami memuāros.

B. Valpitrs dzimis Pristaņas sādžā Ilūkstes draudzes robežās. Studēja Pēterpils garīgajā seminārā, bet 1917. gada boļševiku revolūcijas dēļ bija spiests turpināt studijas Minskas un Viļņas seminārā. Bija viens no pirmajiem jau neatkarīgās Latvijas garīdzniekiem, kas tika iesvētīti atjaunotajā Rīgas diecēzē. Turpināja studijas Kauņas Universitātē un Romā – Pontifikālajā Universitātē “Angelicum”.

Kalpoja kā priesteris vairākās Latgales draudzēs, bija Latvijas Katoļu jaunatnes biedrības valdes loceklis un kapelāns, žurnāla „Sauleite” redaktors kā arī skolu kapelāns. Vairāku lugu autors, kuras publicēja ar pseidonīmu Tōlivaļds.

Pēc katoļu teoloģijas fakultātes dibināšanas Latvijas Universitātē pildīja pasniedzēja un pētnieka pienākumus, kā arī bija Rīgas Garīgā Semināra profesors un garīgais tēvs, Mariāņu kongregācijas Latvijas provinces priekšnieks.

Arestēts 1948. gadā un pēc vārāku mēnešu ilgas izmeklēšanas tika notiesāts par pretpadomju aģitāciju uz 25 gadiem, soda izciešanas vieta viņam tika nozīmēta Krasnojarskas apgabalā. 1955. gadā viņš tika atbrīvots un nolēma palikt Sibīrijā, lai veiktu pastorālo darbu starp trimdiniekiem, tomēr vietējās milicijas darbinieku piespiests, atgriezās Latvijā un pēdējos divdesmit dzīves gadus kalpoja katoļu draudzēs Kurzemē. Pēdējos dzīves mēnešus t. Valpitrs pavadīja Viļānos.

Grāmatu var iegādāties vairākās grāmatnīcās Latvijā, kā arī izdevniecības "KALA Raksti” interneta veikalā

Zemāk daži fotomirkļi no prezentācijas (foto: Dainis Bitiņš)

Izmaiņas Mariāņu Kongregācijas Latvijas vikariātā

No 10. līdz 13. jūlijam Latvijas mariāņi pulcējās kopā uz konventu, lai apspriest turpmāko darbības stratēģiju un veikt nepieciešamas izmaiņas. Konventā ņēma dalību arī kongregācijas ģenerālpriekšnieka vietnieks t. Tomašs Novačeks MIC (Tomasz Nowaczek) kā arī sekretārs t. Zbigņevs Pilats (Zbigniew Piłat). Ģeneralpriekšnieka pārstāvji veica kopienu vizitāciju, pārrunas ar visiem vikariāta tēviem un savus novērojumus atspoguļoja protokolā.

Pēdējā vizitācijas dienā notika vikariāta priekšnieka un divu padomnieku ievēlēšana uz kārtējo triju gadu kadenci: par priekšnieku tika ievēlēts t. Dainis Kašs MIC, savukārt padomē tika ievēlēti t. Imants Medvecskis MIC un t. Andris Ševels MIC. Ģenerālpriekšnieks šo izvēli apstiprināja šī gada 20. jūlijā un no 1. augusta priekšnieks un padomnieki sāka pildīt savus pienākumus.

Jaunievēlētā vikariāta priekšnieka pirmie lēmumi bija saistīti ar mariāņu klostera māju kopienu dzīves organizāciju. Ņemot vērā, ka klostera priekšnieku kadences Mariāņu Kongregācija ilgst trīs gadus un viens un tas pats priesteris nevar būt par priekšnieku ilgāk par divām kadencēm pēc kārtas, t. Dainis Kašs MIC kopā ar padomi nolēma, ka Viļānu sv. Alberta Lielā mājas priekšnieka pienākumus turpinās pildīt t. Imants Medveckis, Rēzeknes sv. Andreja Apustuļa mājas priekšnieks paliek t. Dainis Kašs MIC, savukārt par Daugavpils sv. Staņislava Papčinska mājas priekšnieku tika nominēts t. Andris Ševels MIC. Pēc ģenerālpriekšnieka apstiprinājuma, visi dekrēti stājās spēkā un no šī gada 1. oktobra klostermāju priekšnieki sāka pildīs savus pienākumus.

Šogad mariāņu kopiena kļuva par vienu priesteri bagātāka – t. Romānu Vaikuli MIC, kurš šogad ir pabeidzis garīgo semināru, 16. septembrī bīskaps J. Bulis ir iesvētījis par priesteri. Saskaņā ar vikariāta priekšnieka lēmumu, t. R. Vaikulis MIC tika nozīmēts par Viļānu sv. Alberta Lielā klostera kopienas locekli un klostermājas otro padomnieku, savukārt no diecēzes bīskapa viņš saņēma nominātu par Viļānu, Nagļu, Rikavas un Ostrones draudžu vikāru.

Līdz ar jaunā priestera nozīmēšanu uz Viļānu klosteri, no Viļāniem uz Daugavpili tika pārcelts t. Antons Škapars MIC, kurš kļuva par Daugavpils klostera mājas kopienas locekli un mājas otro padomnieku, kā arī tika nozīmēts par Daugavpils Jēzus Sirds draudzes vikāru.

Mariāņu Kongregācijas priesteri nepārtraukti kalpo Latvijā no 1924. gada. Pašlaik Latvijā ir trīs mariāņu klostera kopienas, kurām kopumā ir uzticētas astoņas draudzes Rēzeknes-Aglonas diecēzē.

Diakons Romāns Vaikulis MIC ir ieguvis maģistra grādu teoloģijā

Pirmdien, 3. jūlijā Ļubļinas Katoļu Universitātē mūsu brālis – diakons Romāns Vaikulis ir aizstāvējis savu maģistra diplomdarbu un līdz ar to ieguva teoloģijas maģistra grādu.

Disertāciju „Kristieša dalības militāros konfliktos morālie aspekti” viņš rakstīja prof. Andžeja Derdziuka OFMCap vadībā, aplūkojot tajā militāro konfliktu teorētiskus aspektus, īpašu uzmanību pievēršot jaunai konfliktu dimensijai – tā saucamām „hibrīdām karam”. Maģistrants izskatīja arī militāro konfliktu dalībnieku lomas un to atbildību par veiktām darbībām: no vienas puses karavīriem ir pienākums pildīt pavēles, veicot nepieciešamo aizstāvēšanu, bet no otrās puses uz tiem gulstas morāla atbildība par veiktām darbībām, ja pavēles ir noziedzīgas. Disertācijas autors pievērsa uzmanību arī tam, ka civilie iedzīvotāji, kas pret savu gribu tiek ievilkti kara darbībās, arī kļūst par militāro konfliktu subjektiem, kuru tiesības un drošība ir obligāti jāaizstāv.

Starp morāliem militāro konfliktu aspektiem īpaša uzmanība tika pievērsta piedošanas jautājumam un taisnīguma principam, kas kļūst aktuāli pēc konflikta izbeigšanas. Maģistra grāda ieguvējs norādīja, ka „tādu kristīgo vērtību respektēšana, kā mīlestība, taisnīgums un miers ir fundamentāls pamats morālu lēmumu pieņemšanai sarežģītās konfliktu situācijās. Kristietim, iesaistoties bruņotā konfliktā, būtu jāievēro morāles principi, kas izriet no viņa ticības, tam jācenšas saglabāt cilvēka cieņu, jārūpējas par kopējo labumu (…) un, ja iespējams, meklēt miera risinājumus”.

Sveicam jauno maģistru dk Romānu Vaikuli MIC un novēlam turpmāko auglīgo kalpošanu jau Latvijas katoļu draudzēs.

Pr. Dmitrijs Artjomovs MIC ir ieguvis doktora grādu

19. aprīlī Varšavas Teoloģijas Akadēmijā pr. Dmitrijs Artjomovs MIC prezentēja doktora disertāciju „Mariāņu kongregācijas harizmas īstenošana kalpošanā Latvijas katoļu Baznīcai. Teoloģiski vēsturisks pētījums, balstīts uz kongregācijas arhīvu avotiem”. Disertācijā tiek analizēti vēstures avoti, kas skar mariāņu kongregācijas darbību Latvijā laika posmā no 1924. gada līdz mūsdienām ar mērķi parādīt kādā veidā kongregācijas locekļi realizēja savu klostera dzīves aicinājumu Latvijas vietējās Baznīcas kontekstā.

Pirmā nodaļa tika veltīta vēstures konteksta prezentācijai, autors prezentēja galvenos vēstures notikumus sākot no pirmo misionāru darbības Latvijas teritorijā līdz mūsdienām, īpaši pievēršot uzmanību XX un XXI gadsimta vēsturei, jo tieši šajā laika posmā mariāņi nepārtraukti kalpo Latvijā.

Otrajā nodaļā pētnieks, balstoties uz teoloģiskiem, leģislatīviem un liturģiskiem avotiem, prezentēja mariāņu harizmas specifiku un tās izmaiņas laika gaitā. Sākot ar kongregācijas dibināšanu 1670. gadā, kad sv. Staņislavs Papčinskis publiski izteica vēlēšanos dibināt jauno klostera kopienu, līdz pēdējai kapitulai, kas notika 2023. gadā Romā, mariāņi uzticīgi sekoja sava Dibinātāja norādēm un glabāja savu garīgo mantojumu, tomēr, mainoties teoloģiskai izpratnei un politiskām iekārtām, kongregācijas locekļi mainīja arī savu kalpošanas stilu un izpratni par kongregācijas vietu Baznīcā. Mariāņu harizmas centrā ir Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpums, kongregācijas Konstitūcijā lasām, ka Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpums no kopienas pirmsākumiem ir „mariāņu paaicinājuma īpaša zīme, spēks un prieks. No tā izriet kongregāciajs identitāte un misija”. Šo misiju priesteri un brāļi realizē gan kalpojot draudzēs, gan veicot citus uzdevumus, kuri tiem tiek uzticēti.

Savukārt trešajā nodaļā doktors, balstoties uz arhīvu materiāliem, veica analīzi, kādā veidā mariāņi Latvijā īstenoja šo īpašu Dieva dāvanu – harizmu – kalpojot vietējā Baznīcā. Mariāņu kalpojumu Latvijā var nosacīti sadalīt trijos posmos. Starpkaru periodā, kad Latvijas baznīcas struktūra no vienas diecēzes attīstījās līdz metropolijas līmenim, arī mariāņu kopiena no vienas klostera mājas un diviem priesteriem attīstījās līdz patstāvīgai administratīvai vienībai – provincei, pie kuras piederēja pāri 40 locekļu. Šajā laikā mariāņi kalpoja ne tikai draudzēs, bet arī vadīja misijas citās draudzes, dibināja katoļu biedrības, mariāņiem piederēja viena no lielākām katoļu tipogrāfijām, tas ļāva izdot grāmatas. Daži no mariāņu tēviem un brāļiem pasniedza ticības mācības skolās un teoloģijas disciplīnas augstskolās. Jāatzimē, ka Rēzeknē mariāņi ar saviem spēkiem uzcēla baznīcu.

Otrajā posmā – kara un divu okupāciju laikā mariāņi zaudēja visus īpašumus un bija spiesti slēpt savu piederību pie klostera kopienas, vairāki tēvi un brāļi tika represēti, viens no viņiem – tēvs Jānis Mendriks – tika nogalināts Vorkutā un pašlaik ir iesākts viņa beatifikācijas process. Neskatoties uz spiedienu no režīma puses, mariāņi saglabāja savu identitāti un struktūru un turpināja savu kalpojumu arī tik nelabvēlīgos apstākļos. Bet trešajā posmā, pēc valsts neatkarības atgūšanas mariāņi aktīvi iesaistījās vietējās Baznīcas atjaunošanas procesos un turpina savu kalpošanu „Kristum un Baznīcai” arī šodien.

Disertācijas aizstāvēšanas laikā komisijas locekļi vienbalsīgi novērtēja veikto pētījumu uz 5 no 5 iespējamām ballēm un ieteica, pēc nepieciešamām korekcijām arī šo darbu izdot grāmatas veidā.

Doktora promocija notika 31. maijā Varšavas Garīgā Semināra kapelā. Svinīgā ceremonija rektors priesteris prof. Kšištofs Pavlina (Krzysztof Pawlina) uzrunāja klātesošos, uzsverot, ka studijas ir ļoti svarīga garīgās attīstības daļa, kas ļauj meklēt patiesību un skatīties uz pasauli plašāk. Pēc tam notika promocijas akts, kas sākās ar zvēresta došanu, kuras laikā pr. Dmitrijs apsolīja vienmēr būt godīgs savos meklējumos un pienākumu pildīšanā, kā arī tiekties pēc patiesības, pēc tam viņam tika pasniegts diploms, doktora birete un gredzens, kas ir mūžīgās saiknes liecība ar akadēmiju.

Pr. Dmitrijs Artjomovs ir dzimis Rīgā, studēja Rīgas Garīgajā Seminārā, bet studiju laikā iestājās mariāņu kongregācijā un maģistra studijas ir beidzis Ļubļinas Katoļu Universitātē (Polijā), pēc dažu gadu pastorālā kalpojuma turpināja studijas Pontifikālā Saleziāņu Universitātē Romā (Itālijā), kur saņēma licenciāta grādu teoloģijā. Studēja arī Daugavpils Universitātes vēstures fakultātē un Varšavas Teoloģijas Akadēmijā, kur ieguva minēto doktora grādu teoloģijā.

Pašlaik jaunieceltais doktors kalpo Daugavpilī kā arī pasniedz Rīgas Garīgajā Seminārā un Rīgas Teoloģijas Institūtā garīgas dzīves teoloģijas pamatus un patroloģiju.

Tēvs Rinalds Stankēvičs svin dzīves 50 gadu jubileju

Savu skaisto dzīves 50. jubileju vērienīgi ir nosvinējis tēvs Rinalds Stankēvičs MIC. Ņemot vērā gan draugu gan arī to ticīgo, kuri vēlējās apsveikt jubilāru, šīs svinības tika sadalītas divās daļās.

Jubilāra dzimšanas dienā – 19. aprīlī – pāri 20 priesteriem no Mariāņu kongregācijas, ārzemēm un Latvijas diecēzēm ar Rēzekne-Aglonas diecēzes bīskapu Jāni Buli priekšgalā kopā ar draudzes locekļiem svinēja sv. Misi Viļānu draudzes baznīcā.

Dievkalpojuma laikā bīskaps uzsvēra laika nozīmi un to, ka mūsu dzīvē laiks skrien ļoti ātri, tāpēc arī jātiecas pēc svētuma un uzticīgi jākalpo Dievam un Baznīcai jau šodien. Svinīgas Mises noslēgumā jubilārs saņēma īpašu bīskapa svētību, pēc kuras viņu apsveica arī klātesošie viesi, bet pēc dievkalpojuma svinības turpinājās pie svētku galda.

Savukārt sestdien, 22. aprīlī t. Rinalds turpināja jubileja svinības savā dzimtajā draudzē – Skaistkalnē ģimenes un draugu lokā. Svēto Misi vadīja Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, homīliju teica pats jubilārs, kuras laikā viņš pateicās Dievam par dzīvības un aicinājuma dāvanu. Viņš arī sagatavoja pateicības zīmi – votu – kuru atstāja Skaistkalnes Dievmātes sanktuārijā.

T. Rinalds Stankēvičs MIC ir dzimis Skaistkalnē, pēc vidusskolas iestājās Rīgas Garīgajā Seminārā, bet pēc 2. kursa tika pieņemts Priesteru Mariāņu Kongregācijas novicātā. Pirmos klostera svētsolījumus salika 1997. gadā, pēc studijām Ļubļinas Katoļu Universitātē ieguva maģistra grādu teoloģijā un 2002. gadā Aglonā tika ordinēts par priesteri.

Viss līdzšinējs kalpošanas ceļš viņam ir saistīts ar Viļānu sv. Miķeļa draudzi, kurā mariāņi kalpo jau no 1924. gada. Savas kalpošanas laikā viņš ir nodibinājis Mariāņu Palīgu Apvienības filiāli Latvijā, kas apvieno ticīgos, kuri dzīvo ar mariāņu garīgumu un atbalsta kongregācijas tēvus viņu kalpošanā. Šīs apvienības vadīšana saistās ar jauna vārda pieņemšanu un tieši tāpēc viņš daudziem ir pazīstams kā tēvs Benedikts.

No 2008. gada viņš ir Viļanu draudzes prāvests un šo kalpojumu veic arī šodien.

Plurimos annos, pater Benedictus!

Romā notika Priesteru Mariāņu Kongregācijas ģenerālais kapituls.

No 6. līdz 16. februārim Priesteru Mariāņu Kongregācijas ģenerālpriekšnieka rezidencē Romā notika ģenerālkapituls, kas pulcināja kongregācijas pārstāvjus no visas pasaules. No Latvijas vikariāta tajā ņēma dalību pr. Dainis Kašs MIC.

Delegāti iesāka kapitulu ar sakopotības dienu – garīgiem vingrinājumiem un pārdomām par Dieva gribas atpazīšanu, kā arī kopīgi celebrēja sv. Misi bazilikā Santa Maria Madžore, kuru vadīja kardināls Staņislavs Rilko (Stanisław Ryłko), kurš homīlijā uzsvēra, ka mariāņi, šajā vietā, kas ir vissenākā Rietumu Baznīcas Dievmātes kulta vieta, ir aicināti līdzīgi sv. Jānim Apustulim sadzirdēt un izdzīvot Jēzus vārdus „lūk, Tavs dēls”. Sv. Mises noslēgumā ģenerālpriekšnieka Andžeja Pakulas MIC (Andrzej Pakuła) vadībā klātesošie mariāņi uzticēja sevi un kongregāciju Dievmātei, tajā pašā dienā to darīja arī citi mariāņi pasaulē visās vietās, kur vien tie kalpo.

Nākošajā dienā sākās kapitula darbs – tika pieņemts darbības plāns, ievēlētas atbildīgas personas, kas pildīja dažādus pienākumus un sākās atskaišu prezentācijas. Ģenerālpriekšnieks A. Pakula, kopā ar padomi, atskaitījās par paveikto sešu gadu laikā, norādot gan uz panākumiem, gan arī uz trūkumiem visas kongregācijas ietvaros. Pēc viņa, divu dienu garumā, savas atskaites prezentēja visu kongregācijas administratīvo vienību pārstāvji. Noslēdzot atskaišu prezentāciju visi tika aicināti ņemt dalību plenārā diskusijā par kongregācijas stāvokli un izaicinājumiem uz nākotni.

Pēc atskaišu daļas noslēguma kapitula dalībnieki iesāka neformālas debates par jaunā ģenerālpriekšnieka izvēli, jo pr. A. Pakulas MIC sešu gadu kadence jau tuvojās noslēgumam. 10. februāri, pēc rīta sv. Mises un kopīgām lūgšanām, notika jaunā ģenerālpriekšieka un ģenerālās padomes ievēlēšana. Par jauno kongregācijas priekšnieku uz kārtējo sešu gadu kadenci tika ievēlēts pr. Džosefs Rošs MIC (Joseph Roesch) no ASV provinces, kurš līdz šim pildīja ģeneralpriekšnieka vietnieka un pirmā padomnieka pienākumus. Pr. Džosefs Rošs MICir dzimis Ņujorkā (ASV), sāka aktiera karjeru, bet 24 gadu vecumā atteicās no tās, lai izpildīt savu bērnības vēlēšanos kļūt par priesteri.

Tajā paša dienā tika ievēlēti arī padomes 4 locekļi, kuri turpmākos sešos gados palīdzēs pr. Dž. Rošam MIC pildīt viņa pienākumus. Padomnieki nāk no Polijas un Brazīlijas provinces. Vakara lūgšanas laikā jaunievēlētais ģenerālpriekšnieks kopā ar padomniekiem visu kaputula dalībnieku klātbūtnē apliecināja ticību un atjaunoja zvērestu būt uzticīgiem Baznīcai un kongregācijai un līdz ar to stājās savos amatos.

Turpmākās dienās turpinājās kapitulas darbi atsevišķās komisijās, izskatot ieteikumus un lūgumus, kas tika saņemti no mariāņiem no visas pasaules. Īpaša uzmanība tika pievērsta jautājumam par iespēju atjaunot baltā habita (mūku tērpa) izmantošanu, kā tas ir bijis kongregācijas dibinātāja, sv. Staņislava Papčinska, laikā. Kapitulas piedāvājums tika iesniegts Konsekrētās dzīves dikastērijai un tikai ja tiks saņemts pāvesta akcepts, šīs izmaiņas var būt ieviestas kongregācijas praksē.

Kapitulas darbi noslēdzās 16. februārī, bet nākošajā dienā tās dalībnieki tika aicināti uz audienci pie pāvesta Franciska.

Audience notika Apustuliskās pils konsistorija zālē Vatikānā. Atbildot uz pr. Dž Roša MIC sveicienu, pāvests apsveica jauno ģenerālpriekšnieku un savā uzrunā viņš pieskārās kongregācijas garīguma trīs galvenajām iezīmēm, kas ir mīlestība uz Dievmāti, lūgšana par mirušajiem un kalpošana trūcīgajiem.

Ģenerālais kapituls Priesteru Mariāņu Kongregācijā, saskaņā ar iekšejo likumdošanu, notiek ik pēc sešiem gadiem. Uz kapitulu tiek aicināti delegāti no visām administratīvām vienībām – provincēm un ģenerālvikariātiem. Pašlaik pasaulē kalpo ap 500 priesteru un brāļu, kas ir sadalīt trijās provincēs (Amērikas, Polijas un Brazīlijas) kā arī septiņos vikariātos (Lietuvas, Latvijas, Ukrainas, Ruandas, Kamerunas, Filipīnu un Vjetnamas), pie tiem pieskaitāms arī Indijas misiju punkts. Kapitulas kompetencē ir veikt nepieciešams izmaiņas kongregācijas likumdošanā, svarīgāko jautājumu risināšana kā arī ģenerālpriekšnieka un viņa padomes izvēle.

2023. gada kapitulā kopā ņēma dalību 28 delegāti, kurus ievēl brāļi savās provincēs un vikariātos. Nākošai kapituls mariāņu kongregācijā ir paredzēts 2029. gadā

foto: padrimariani.org

Viļānos sveic tēvu Antonu Škaparu MIC dzīves 50 gadu jubilejā

Šī gada 21. janvārī Viļānu sv. Ercenģeļa Miķeļa draudzē  noritēja tēva Antona Škapara MIC 50 gadu jubileja. Svinīgo svēto Misi vadīja pats jubilārs, koncelebrējot Latvijas vikariāta mariāņu tēviem un Rēzeknes-Aglonas diecēzes priesteriem, starp kuriem bija arī pr. Andrejs Aglonietis, t. Antona dzimtās draudzes prāvests. Uz svinībām bija ieradušies arī jubilāra radinieki un draugi.

Dievkalpojuma laikā jubilārs uzrunājot klātesošus sprediķī uzsvēra, ka tā ir Dieva Providences zīme, ka viņš ir piedzimis sv. Agneses, jaunavas un mocekles, piemiņas dienā, tāpēc arī viņam ir jāņem piemērs no šīs svētās – izturēt ticībā un aicinājumā, nebaidoties no grūtībām. Viņš arī pamudināja visus sekot sv. Agneses piemēram. Savukārt sv. Mises noslēgumā t. Antons deva īpašu jubilāra svētību klātesošiem garīdzniekiem, ģimenei un visiem draudzes locekļiem.

Pēc dievkalpojuma priesteri, ģimene un visi klātesošie apsveica jubilāru, novēlot viņam vēl daudzus gadus Kunga druvā un pēc tam viesi devās uz svinīgām pusdienām, kur jau neformālā gaisotnē turpināja svinības.

Tēvs Antons Škapars ir dzimis 1973. gadā Daugavpilī, bet dzimtās mājas viņam ir Augškalnes draudzē. Pēc skolas beigšanas Aglonā, viņš iestājās Rīgas garīgajā seminārā un jau būdams seminārists – 1992. gadā iestājās arī Priesteru Mariāņu Kongregācijā, saliekot pirmos svētsolījumus 1993. gada 5. aprīlī. Mācījās Romā, Pontifikālā Univesitātē Gregorianum 1995-96. gadā, vēlāk, jau būdams diakons, iesāka savu pastorālo kalpojumu Viļānu draudzē un 1997. gada 27. jūlijā tika ordinēts par priesteri.

Savu priestera kalpošanu viņš iesāka kā Viļānu draudzes vikārs, no 2002. gada līdz 2008. gadam viņš kalpoja Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudzē, kur arī no 2005. līdz 2008. gadam bija Rēzeknes sv. Andreja mariāņu klostera priekšnieks. 2008. gadā viņš atkal atgriezās uz Viļāniem, kur veica pastorālo darbu mariāņiem uzticētās draudzēs, bet no 2010. līdz 2015. gadam tēvs Antons bija Daugavpils sv. Staņislava Papčinska klostera kopienas loceklis, kalpojot Jēzus Sirds draudzē.

No 2016. gada līdz šim viņš ir Viļānu draudzes vikārs.

Kopā ar visiem apsveicējiem lūdzamies par Jubilāru un novēlam Dieva svētību!  

t. Antons Škapars (centrā) kopā ar priesteriem

Latvijas mariāņi svin Kongregācijas titula svētkus

Pirmo reizi kopš pandēmijas Latvijas mariāņu tēvi sapulcējās, lai kopīgi svinēt savas kongregācijas titula svētkus. Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas svētkos  – 8. decembra vakarā – visi vikariāta locekļi, kas bija brīvi no pienākumiem, sapulcējās Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā, kur kopīgi celebrēja konventuālo sv. Misi.

Vikariāta priekšnieks t. Dainis Kašs MIC uzsvēra, ka šī tikšanās tieši Rēzeknē šogad ir ļoti nozīmīga, jo draudze svin arī 85 gadu jubileju kopš baznīcas iesvētīšanas, ko 1937. gada 6. decembrī veica tā laika mariāņu priekšnieks Latvijā tēvs Benedikts Skrinda MIC, kuru tam bija deleģējis arhibīskaps Antonijs Springovičš. Savukārt sprediķi teica t. Andris Ševels MIC, kurš uzsvēra, ka Bezvainīgā Marija ir piemērs mums, kā pildīt Dieva gribu.

Sv. Mises laikā mariāņu tēvi svinīgi atjaunoja savus  klostera svētsolījumus, apsolīdami Dievam turpināt dzīvot šķīstībā, nabadzībā un paklausībā, ka arī zvērēja izturēt aicinājumā līdz pat nāvei.

Pēc dievkalpojuma tika nodziedāta arī mariāņu himna Mater Dei Immaculata.

Mariāņu seminārists Romāns Vaikulis MIC tika iesvētīts par diakonu

Svētdien, 29. maijā Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē mariāņu seminārists Romāns Vaikulis caur Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa kalpojumu saņēma ordinācijas sakramentu diakona pakāpē, līdz ar to viņš tika iekļauts Latvijas garīdznieku kārtā.

Svinīgā liturģijā ņēma dalību gan kongregācijas pārstāvji no Latvijas, gan mariāņu Ļubļinas garīgā semināra audzēkņi kopā ar rektoru, gan diakona Romāna ģimene, draugi, dzimtās draudzes locekļi un ticīgie no citām vietām.

Homīlijā bīskaps uzsvēra, ka aicinājums uz garīgo kārtu vienmēr ir Dieva dāvana. Mūsdienu pasaulē arvien ir vajadzīgi garīdznieki un konsekrētās personas, kas liecinātu par augstākām vērtībām. Katrs aicinājums ir īpašs – daži kļūst par diakoniem, daudzi par priesteriem un neliela garīdznieku daļa tiek konsekrēti par bīskapiem. Tomēr neatkarīgi no tā, kādu kalpojumu viņi pilda, visi kopā dara vienu darbu – palīdz citiem sastapt Jēzu. Homīlijas noslēguma bīskaps Bulis uzsvēra, ka ir redzams garīdznieku trūkums, tāpēc esam visi aicināti lūgties par aicinājumiem, šī trūkuma nebūtu, ja katrā draudzē atrastos kaut viens cilvēks, kas atbildētu uz aicinājumu.

Tālākā liturģijas daļā br. Romāns salika svinīgus apsolījumus cienīgi pildīt diakona pienākumus un visi ticīgie vienojās kopīgā lūgšanā dziedot Litāniju Visu Svēto godam, kuras laikā kandidāts guļ uz grīdas, izrādot pazemību Dieva priekšā.

Pēc bīskapa roku uzlikšanas un svētību lūgšanas jaunais diakons tika ieģērbts attiecīgās liturģiskās drēbēs – uz pleca viņam tika uzlikta stola un virsū – dalmatika, kā arī bīskaps pasniedza viņam Evaņģēlija grāmatu kā zīmi tam, ka no šī brīža  diakons kļūst tiesīgs lasīt Evaņģēliju liturģijas laikā un uzrunāt Dieva tautu homīlijās. Sv. Mises laikā Romāns pirmo reizi pildīja savus jaunus pienākumus, palīdzot bīskapam un priesteriem veikt viņu kalpojumu.

Pēc dievkalpojuma bija arī laiks apsveikumiem un svinīgām pusdienām.

Diakons Romāns Vaikulis ir dzimis Daugavpilī. Pēc Daugavpils tehnikuma pabeigšanas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā. Pirmos svētsolījumus viņš salika 2017. gada 8. septembrī un iesāka teoloģijas studijas Mariāņu kongregācijas Ļubļinas Garīgajā Seminārā. Pašlaik viņš turpina studijas, lai nākošgad aizstāvēt disertāciju un iegūt maģistra grādu teoloģijā ar cerību saņemt arī prezbitera ordinācijas sakramenta pakāpi. Lai Dievs piepilda to labu darbu, ko viņā ir iesācis!

Zemāk daži fotomirkļi no svētību liturģijas.

Pr. Andrim Ševelam piešķir Daugavpils pašvaldības apbalvojumu

17. novembrī Vienības nama koncertzālē norisinājās pilsētas apbalvojumu svinīgas pasniegšanas pasākums. Tos piešķir par ieguldījumu Daugavpils pilsētas attīstībā un sasniegumiem 2021. gadā.

Nominācijā SABIEDRISKĀ DARBĪBA apbalvojums “Gada balva” tika piešķirts Daugavpils Jēzus Sirds Romas katoļu draudzes prāvestam Andrim Ševelam.

“Draudzes 15 pastāvēšanas gados prāvests ir iemantojis tautas cieņu un mīlestību gan pilsētas, gan Latgales novada, gan Latvijas valsts mērogā. A. Ševela vadībā draudzē regulāri notiek dažāda vieda pasākumi, kuru mērķis ir nostiprināt sabiedrības garīgumu, tikumību un patriotiskumu, kā arī nodrošināt dažādu sabiedrības slāņu sociālo aizsardzību, sekmēt dažādu kultūru, valodu un ticību savstarpējo sapratni un līdzpastāvēšanu. Prāvests sniedz lielu ieguldījumu ģimenes stiprināšanā, sagatavojot un konsultējot laulātos pārus kopīgai ģimenes dzīvei. Nenovērtējams ir atbalsts, kas jau vairākus gadus tiek sniegts īpaši sarežģītā dzīves situācijā nonākušajiem cilvēkiem: šogad aprit 10 gadi, kopš draudzē darbojas bezmaksas zupas virtuve. Tiem, kas nāk pēc palīdzības, regulāri tiek izdalītas arī pārtikas pakas. Īpaši svarīga šī sociālā funkcija kļuvusi smagajā pandēmijas laikā,” teikts apbalvojuma pieteikumā.

Mūža svētsolījumi Latvijas mariāņu kopienā

Liturģijas laikā br. Romāns saņēma arī krustu, kas tiek pasniegts visiem mariāņiem, kuri salika mūža svētsolījumus. Šis krusts ir zīme tam, ka kongregācijas loceklis nevar lepoties ne ar ko citu, ka tikai ar Jēzus Kristus krustu, bet rita noslēgumā visi klātesošie mariāņi  ar miera žestu apliecināja, ka ar prieku pieņem jauno mariāņu brāli savā kopienā.

Ar mūža svētsolījumiem kongregācijas locekļi pēc noviciāta un laicīgo svētsolījumu salikšanas, tiek pilnībā iekļauti, jeb inkardinēti kopienā. Viņi apņemas uz mūžu palikt kongregācijā un kalpot Dievam un Baznīcai.

Brālis Romāns ir dzimis Daugavpilī. Pēc Daugavpils tehnikuma pabeigšanas viņš iestājās Mariāņu kongregācijā. Pirmos svētsolījumus viņš salika 2017. gada 8. septembrī un iesāka teoloģijas studijas Mariāņu kongregācijas Ļubļinas Garīgajā Seminārā.

Zemāk - daži mirkļi no liturģijas

Atsācies Dieva kalpa priestera Jāņa Mendrika MIC beatifikācijas process

Mariāņu Kongregācijas 350 gadu jubilejas svinību ietvaros, neskatoties uz pandēmijas ierobežojumiem, notika izmaiņas Dieva Kalpa priestera Jāņa Mendrika beatifikācijas procesā, kas ļauj cerēt uz drīzo viņa pasludināšanu par svētīgo kopā ar vēl četriem mariāņu tēviem – Fabiānu Abrantoviču, Andreju Cikoto (abi no Baltkrievijas) Eugēniju Kuļešu (no Polijas) un Vladislavu Mažonasu (no Lietuvas), kas atdeva savu dzīvību par Kristu un Baznīcu, aizstāvot ticību represīvo režīmu laikā.

Pēc nepieciešamo formalitāšu kārtošanas un pēc Apustuliskā Krēsla piekrišanas, mariāņu mocekļu beatifikācijas process tika pārcelts no Sanktpēterburgas uz Varšavu un turpmāk notiks kardināla Kazimira Niča uzraudzībā Varšavā.

Šajā kopīgā beatifikācijas procesā, tiks pārbaudīti visi pieejamie vēstures avoti, lai apstiprinātu, ka šie pieci mariāņu priesteri ir atdevuši dzīvību par ticību un ja Svēto Lietu kongregācija un pāvests apstiprinās viņu moceklību, varēsim priecāties par jauniem mariāņu svētīgajiem.

Komunistiskā režīma katoļu mocekļu beatifikācijas process bija sācies 2003. gada 31. maijā Sanktpēterburgā. Starp sešpadsmit kandidātiem uz beatifikāciju bija arī trīs mariāņu kongregācijas priesteri – Fabiāns Abrantovičs, Andrejs Cikoto un Jānis Mendriks. Diemžēl šis process notika ļoti lēni, jo daudzu pētnieku un teologu grupu darbības bija grūti saskaņot. Tāpēc Mariāņu kongregācijas vadība pieņēma lēmumu pilnīgi pārņemt mariāņu priesteru beatifikācijas procesus un turpināt to atsevišķi no Sanktpēterburgas procesa vienlaicīgi pievienojot procesam vēl divus kandidātus.

Latvijas mariāņiem un vietējai Baznīcai šis process ir ļoti nozīmīgs, jo Dieva Kalps pr. Jānis Mendriks MIC, līdzās Dieva Kalpam bīskapam Boļeslāvam Sloskānam un pr. Vladislavam Litauniekam, var kļūt par vienu no pirmajiem Latvijas svētīgajiem.

Lai iepazīstinātu ticīgos ar  pr. Jāņa Mendrika dzīvi un garīgumu, 2020. gada janvārī, tika prezentēta viņa dienasgrāmata ar nosaukumu "Dieva kalps Jānis Mendriks MIC - patiess cilvēks un priesteris", kuru joprojām var saņemt par ziedojumu priesteru mariāņu vadīto baznīcu grāmatu galdos vai arī, sazinoties ar mariāņiem caur interneta lapas  kontaktu formu, vienoties par tās nosūtīšanu.

Lūgšana par mariāņu mocekļu beatifikāciju (privātai lietošanai)

Visvarenais un žēlsirdīgais Dievs, Tu savam kalpam Jānim Mendrikam un viņa biedriem esi devis moceklības žēlastību un esi aicinājis viņus būt par Tava Dēla nāves un augšāmcelšanas lieciniekiem. Lūdzam, ļauj, lai viņi tiktu iecelti svētīgo kārtā un mēs caur viņu aizbildniecību būtu spējīgi veltīt savu dzīvi kalpošanai Baznīcā pasaules pestīšanas dēļ. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.

Brālis Romāns Vaikulis MIC ir iecelts akolītu kārtā

Akolīta kalpojums, vai, kā to sauca agrāk – mazās svētības – ir īpašs kalpošanas veids Baznīcā, kas saistās ar palīdzību priesteriem un bīskapiem sv. Mises laikā un vajadzības gadījumā akolīts dala svēto Komūniju liturģijas laikā kā arī nes to slimniekiem.

Garīgā semināra formācijas ietvaros akolitāts ir viens no posmiem ceļā uz priestera ordināciju.

Lai Dievs svētī jaunus akolītus un stiprina aicinājumā.

Mariāņu kongregācijas 350 gadu jubilejas svinības

Svinot Mariāņu kongregācijas 350 gadu jubileju šī gada 8 decembrī visi mariāņu priesteri un brāļi atjaunoja savus svētsolījumus saskaņā ar vissenāko solījumu formulu, kas kongregācijas tradīcijā saucās Oblatio (no latīņu – sevis veltīšana).

1670. gada 11. decembrī sv. Staņislavs Papčinskis pēc sešpadsmit Priesteru Pijāru kongregācijā pavadītiem, saņemot pāvesta atļauju izstāties no tās, deva jaunus svētsolījumus bīskapa un citu garīdznieku klātbūtnē.

Latvijas mariāņi, ņemot vērā ierobežojumus, kas saistītas ar ārkārtas situācijas izsludināšanu, nevarēja atjaunot svētsolījumus kopīgi, kā tas parasti notika katru gadu 8. decembrī, bet veica šo aktu savās draudzēs – Rēzeknē, Viļānos un Daugavpilī strikti savu kopienu robežās.

Ārpus tā, pirmo reizi kongregācijas vēsturē katrs mariānis saņēma krustu, kas ir mūža svētsolījumu došanas ārējā zīme. No šī gada visā kongregācijā tieši šāda veida krusts tiks pasniegts visiem mariāņiem mūža svētsolījumu došanas dienā, bet tie, kas jau ir salikuši  mūža svētsolījumus, kā redzamo savas konsekrācijas zīmi, var nēsāt šo krustu.

Svinīgās sv. Mises ierakstu no Daugavpils Jēzus Sirds baznīcas var apskatīties draudzeslapā Facebook vietnē.

Mariāņi ir sagatavojuši arī bukletus ticīgiem ar Oblatio tekstu un komentāru, to var paņemt katrs, kurš apmeklēs kādu no mariāņiem uzticētām draudzēm Daugavpilī (Jēzus Sirds baznīca), Rēzeknē (Sāpju Dievmātes baznīca) vai Viļānos. Bukleti būs pieejami visu līdz tiks izsmelti visi eksemplāri. Apmeklējot baznīcas lūdzam ievērot piesardzības normas.

Pašlaik sv. Staņislava dibinātajā kongregācijā ir ap 500 priesteru un klostera brāļu, kuri 19 valstīs kalpo draudzēs un misijās, vadot sanktuārijus un veicinot specifiskās pastorālās darbības, uzņemoties skolu vadīšanu un darbojoties zinātniskā jomā daudzās augstskolās.

Mariāņu seminārists ievadīts lektora kalpojumā

Svētdien, 26. janvārī, pāvesta Franciska pasludinātā Dieva Vārda svētdienā, Ļubļinas Mariāņu Garīgajā Seminārā (Polijā) četri seminaristi, starp kuriem arī Latvijas vikariāta loceklis Romans Vaikulis MIC, tika ievadīti lektora kalpojumā, vienlaicīgi saņemot tiesības nēsāt priestera tērpu - sutanu.
Atšķirība no Latvijas tradīcijas, Polijā seminaristi tiek ieģērbti sutanā trešajā kursā īsi pirms lektora kalpotāja statusa saņemšanas. Turpretī lektora kalpošana ir pirmais "pakāpiens" ceļā uz priestera ordināciju. Lektors ir aicināts lasīt Sv. Rakstu lasījumus liturģijā, komentēt tās ticīgiem kā arī katehizēt.
Lai Dievs palīdz jauniem lektoriem augt svētumā un stiprināties aicinājumā!
(br. Romans Vaikulis MIC - pirmais no kreisas)
Vairāk foto sk. šeit.

Ar grāmatu godā mariāņu priesteri Jāni Mendriku

Egita T. Jonāne

Kā var novērtēt priestera kalpošanu? Grāmata “Dieva kalps Jānis Mendriks MIC –patiess cilvēks un priesteris” ir liecība ne tikai par mariāņu priestera Jāņa Mendrika kalpošanu, bet arī par viņa garīgo varonību. To grāmatas prezentācijā 4. janvārī Vaboles Skrindu muzejā, kas atrodas dažus kilometrus no Jāņa Mendrika dzimtā Kalupes pagasta, atzina Latvijas mariāņu tēvi un uzaicinātie viesi.

Par Jāņa Mendrika dzīves vēstījumu 21. gadsimta priesteriem un lajiem runāja Daugavpils katoļu draudžu dekanāta dekāns Mihails Sivickis, Līksnas katoļu draudzes prāvests Andžejs Lapinskis un Kalupes katoļu draudzes prāvests Antons Aglonietis, aicinādami izvēlēties mīlestības kalpojumu nevis izdabāšanu lepnības garam un novēlēdami izturību ticības ceļā.

“Mana mamma un vecmamma, lūdzot priestera Jāņa aizbildniecību pie Dieva, saņēma dziedināšanu,” teica Jāņa Mendrika brāļa mazmeita Silvija Sudmale, kura bija atbraukusi no Rīgas. Viņas vecmamma un mamma atminas, ka Jānis Mendriks bija sirsnīgs, iejūtīgs cilvēks, vienmēr bērnus cienājis ar konfektēm. Slēpjoties pie lajiem, priesteris darījis visus lauku darbus, tostarp vācis sienu. Jānis Mendriks rakstījis garos stāstus, kas, tāpat kā pirmā dienasgrāmata, diemžēl, nav saglabājušies, kā arī spēlējis vijoli un nodarbojies ar amatniecību (veidojis grābekļu kātus utt.). “Taču ikdienā viņš bija lūgšanu cilvēks un ļoti godāja Dievmāti. Jaunava Marija viņu arī sargāja. Kādā reizē sarkanarmieši gribēja viņu apcietināt, taču nav pamanījusi viņu stāvam aiz atvērtām durvīm. Tobrīd priesteris Jānis lūdza Dievmātes palīdzību,” pastāstīja S. Sudmale.

Kalupes katoļu draudze ir rekordiste, jo devusi Latvijai 13 priesterus, un tas ir liels draudzes dibinātās skolas nopelns, teica Daugavpils vēsturnieks prof. Henriks Soms. Viņš ierosināja uzstādīt Kalupes baznīcā plāksni ar šo priesteru vārdiem. Savu atzinību kalupiešiem pauda arī Kalupes pagasta pārvaldes vadītāja Ināra Ūbele un Vaboles Skrindu muzeja vadītāja Anna Lazdāne.

Par muzikālo noskaņu rūpējās Kalupes katoļu draudzes koris un Daugavpils saksofoniste Karolina Hrapāne, atskaņojot Ziemassvētku skaņdarbus.

Dienasgrāmata ir personīgs stāsts, atziņas, vērojumi. Grāmata “Dieva kalps Jānis Mendriks MIC – patiess cilvēks un priesteris” ir publicēta Jāņa Mendrika otrā dienasgrāmata, tātad lasītājs par priestera dzīvi var uzzināt no pirmavota. Mariāņu priesteris stāsta par vācu policijas represijām Otrajā pasaules karā un padomju represijām, vēlāk arī apcietinājumu padomju laikā. Priesteris neslēpj, ka bija grūti dzīvot slēpjoties, tomēr viņš bieži pateicas Dievam, sevišķi tādos brīžos, kad izdevās atgriezt kādu grēcinieku. Grāmatā ir publicēta Jāna Mendrika dzīves gaitas un liecība par priestera Jāņa nāvi apcietinājumā Vorkutā (Krievijā) 1953. gada 1. augustā.

Jānis Mendriks dzimis 1907. gada 21. janvārī, Viņš pēc Kalupes pamatskolas un Daugavpils 1. pamatskolas absolvēšanas 1926. gadā viņš iestājās Mariāņu kongregācijā un pēc gada deva svētsolījumus. Vēlāk J. Mendriks pabeidza Aglonas ģimnāziju un Rīgas Garīgo semināru. Viņš tika iesvētīts par priesteri Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē 1938. gada 3. aprīlī un sāka kalpot Viļānu draudzē.

Sākās Otrais pasaules karš, un priesteris piedzīvoja represijas. 1942. gadā J. Mendriks atteicās apbedīt partizānu nošautu vācu policijas ierēdni, jo tas dzīvoja bez Laulības sakramenta. Tāpēc vietējā vara piesprieda tēvam Mendrikam nāves sodu. Priesterim bija jāslēpjas.

Pēc kara J. Mendrikam tika uzticēta Jaunbornes un Elernes draudze, kurās viņš kalpoja līdz 1950. gadam, kad Jaunbornē tika arestēts. Viņam piesprieda desmit gadus cietumā „par pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanu un pretpadomju aģitāciju” un tika deportēts uz Vorkutu, kur strādāja ogļu raktuvēs. Tur viņš slepeni celebrēja Svēto Misi, uzklausīja grēksūdzes, dalīja Svēto komūniju.

Pienāca 1953. gada marts. Staļins nomira. Ieslodzītie cerēja, ka tiks atbrīvoti, taču pārmaiņas notika lēni. Tāpēc 25. jūlijā cietumnieki sāka streiku. 1. augustā bruņotie karavīri aplenca nometni, taču ieslodzītie  nepārtrauca streiku, un karavīri sāka šaut. Tēvam J. Mendrikam bija iespēja paslēpties, tomēr viņš palika ar protestētājiem, lai  dotu grēku piedošanu mirstošajiem. Tēvs Jānis nomira, skaitot grēku piedošanas lūgšanu par visiem, kas mira kopā ar viņu. Viņš ar citiem cietumniekiem tika apbedīts pie Vorkutas šahtas nr. 29.

1991. gadā J. Mendriks tik rehabilitēts, jo bija nelikumīgi notiesāts, bet 2003. gadā sākās padomju režīma mocekļu, tostarp mariāņu tēva Jāņa Mendrika beatifikācijas process.

“(..) Pateicoties šai dienasgrāmatai un vēstulēm, mums ir ļauts ieskatīties parastā un reizē neparastā priestera dzīvē un varbūt kaut ko mācīties no viņa,” raksta grāmatas ievadā mariāņu priesteris Dmitrijs Artjomovs.

Jāuzsver, ka grāmata “Dieva kalps Jānis Mendriks MIC – īsts cilvēks un priesteris” iznākusi Mariāņu kongregācijas 350 gadu jubilejas gadā. To izdeva Mariāņu kongregācijas Latvijas vikariāts sadarbībā ar izdevniecību “KALA raksti”. Grāmata ceļos uz bibliotēkām un draudzēm.

Pr. Andris Ševels MIC - teoloģijas doktors

Mariāņu tēvs, pr. Andris Ševels MIC 27.septembrī Ļubļinas Katoļu Universitātē (Polija) ir veiksmīgi aizstāvējis savu promocijas darbu un ieguvis teoloģijas doktora grādu ar specializāciju „dogmatiskā teoloģija”.

Iesakot studijas doktorantūrā  2007.gadā Ļubļinas Katoļu Universitātē, pr. Ševels ir veicis Jāņa Pāvila II darbu analīzi norādot uz to orientēšanu uz personu. Pāvests savā  mācībā uzsvēra, ka „personālisma jautājums teoloģijā – tas ir milzīgs uzdevums”, tāpēc savā disertācijā jauns doktors pievēršas personālisma dimensijai pāvesta mācībā par Vissv. Jaunavu Mariju. Šo pētījumu rezultātā ir tapis promocijas darbs „Jāņa Pāvila II marioloģijas personālistiskais aspekts”.

Disertācijā autors parāda, ka personālsitiskā metode ļauj novietot pašā marioloģijas centrā dievišķās Personas attiecībā uz Mariju un Marijas attieksmi pret dievišķām Personām. Tas palīdz vēl dziļāk iepazīt Svētās Trīsvienības, Marijas un Baznīcas noslēpumu.

Pr. Andris Ševels MIC no 2011.gada ir RARZI docētājs, lasa lekciju kurus „Dogmatikas pastorālie aspekti”. Ņēma dalību vairākās zinātniskās konferences, ir vairāku zinātnisko un daudzu populārzinātnisko rakstu autors. Viņa interešu centrā ir ģimenes un laulības tematika.

Mūža svētsolījumi un solījumu atjaunošana

Sestdien, 7. septembrī Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā, klātesot gandrīz visiem Latvijas mariāņiem, klostermāsām un daudziem ticīgiem, t. Ernests Jansons MIC salika mūža svētsolījumus Mariāņu kongregācijā. Ar šo svinīgo aktu t. Ernests pilnībā tika iekļauts kongregācijā un noslēdzās viņa formācijas kurss, kas ilga piecus gadus kopš iestāšanas.

Homīlijā Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests t. Andris Ševels MIC uzsvēra gatavības nepieciešamību, jo runājot ar svētīgā kardināla Džona H. Ņumena vārdiem „Dievu var satikt divas reizes: nāves stundā un šodien”, tāpat sprediķotais atgādināja svētsolījumu nozīmi un to ievērošanu mērķi.

Pēc homīlijas liturģijas celebrants, vikariāta priekšnieks t. Dainis Kašs MIC visu klātesošo priekšā uzdeva kandidātam kanoniskus jautājumus, atbildot uz tiem, kandidāts apliecināja, ka vēlās vēl ciešāk būt vienots ar Dievu caur svētsolījumu konsekrāciju, dzīvot saskaņā ar kongregācijas likumdošanu un kalpot Baznīcā kā mariāņu tēvs. Pēc tam sekoja Visu Svēto litānijas lūgšana, kuras laikā kandidāts guļ uz grīdas par zīmi tam, ka pazemīgi pieņem Dieva gribu. Šis pazemības žests ir obligāta liturģijas sastāvdaļa, kad notiek cilvēka konsekrācija Dieva kalpošanai – mūža svētsolījumu došanas vai ordinācijas sakramenta piešķiršanas laikā.

Liturģijas kulminācija ir svētsolījumu došanas brīdis. Priekšnieka priekšā kandidāts nolasīja svētsolījumu zvērestu turot roku uz Evaņģēlija grāmatas, bet pēc tam parakstot attiecīgo dokumentu. Šis dokuments – svētsolījumu apstiprinājums – tiek glabāts kūrijas arhīvā.

Pēdējais svētsolījumu elements ir krusta pasniegšana. Priekšnieks uzlika krustu uz neoprofesa kakla un atgādināja viņam, ka nevar lepoties ne ar ko citu, ka tikai ar Kunga Jēzus krustu.

Liturģijas noslēgumā t. Dainis Kašs MIC atgādināja, ka Dievs nav skops uz aicinājuma žēlastību, bet tikai nedaudzi uz to atbild, tāpēc liels prieks ir mariāņu kopienai, ka t. Ernests atbildēja uz šo aicinājumu.

Svētsolījumu došanas svinības turpinājās arī nākošajā dienā. Svētdien, 8 septembrī Daugavpils Jēzus Sirds baznīcā mariāņu seminārists Romāns Vaikulis MIC atjaunoja svētsolījumus. Šī atjaunošana notiek pēc pirmo svētsolījumu došanas katru gadu līdz mūža svētsolījumiem un liturģiski ir daudz vienkāršāka – kandidāts pēc homīlijas priekšnieka un visu klātesošo priekšā nolasīja solījumu atjaunošanas zvērestu, apsolot palikt kongregācijā vēl uz vienu gadu un parakstīja svētsolījumu zvērestu.

Lielākā daļā klostera ordeņu un kongregāciju jaunie kandidāti netiek uzreiz saistīti ar mūža svētsolījumiem, lai tālākās formācijas laikā būtu brīvi savā izvēlē. Šis laiks kandidātiem uz priesterību ir veltīts studijām Garīgajā seminārā un nobriešanai līdz lēmumam salikt mūža svētsolījumus.

Tēvs Ernests Jansons MIC par priesteri tika iesvētīts 2003.gadā pēc studijām Rīgas Garīgā Semināra. Kalpoja kā vikārs Rēzeknē, Daugavpilī un Līvānos, vēlāk bija Izvaltas un Borovkas draudžu prāvests. Iestājās mariāņu kongregācijā un gadu pavadīja Polijā noviciātā. Pirmos svētsolījumus deva 2015.gadā un kalpoja mariāņiem uzticētās draudzēs Daugavpilī un Rēzeknē. Pēc mūža svētsolījumu došanas viņš turpina kalpošanu Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudzē.

Savukārt br. Romāns Vaikulis MIC nāk no Daugavpils Jēzus Sirds draudzes. Pēc tehnikuma beigšanas 2015. gadā iestājās mariāņu kongregācijā un salika pirmos svētsolījumus 2017. gadā. Pašlaik viņš studē Ļubļinas Katoļu Universitātē un atrodas formācijā uz priesterību.

Tēvi mariāņi Latvijā ir atvērti uz jauniem aicinājumiem uz klostera dzīvi. Mēs kalpojam gan kā priesteri draudzēs, gan kā klostera brāļi. Visi, kuriem ir interese par mūsu kongregāciju var atrast informāciju www.mariani.lv

Svētceļnieku mājas atjaunošana

Lai risinātu naktsmītņu nepietiekamību un lai uzlabotu infrastruktūru, Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas Marijaņu Priesteru Kongregācijas Latvijas Province ir nolēma atjaunot tai piederošu ēku - svētceļnieku māju, Kultūras laukumā 7, Viļānos, ar nolūku paaugstināt tās kapacitāti, samazināt ekspluatācijas izdevumus un uzlabot ēkas vizuālo izskatu, radot sakoptu ārējo vidi. Ēka atrodas pāris metru attāluma no Viļānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcas un Viļānu Sv. Alberta klostera. Šeit galvenokārt notiek visi pasākumi, kuru dalībniekiem ir nepieciešamas naktsmājas.

Sagatavoja projekta vadītājs pr. Rinalds Stankēvičs MIC, tālr. 26572230