Ar grāmatu godā mariāņu priesteri Jāni Mendriku

5. janvāris, 2020 pl. 20:01

Egita T. Jonāne

Kā var novērtēt priestera kalpošanu? Grāmata “Dieva kalps Jānis Mendriks MIC –patiess cilvēks un priesteris” ir liecība ne tikai par mariāņu priestera Jāņa Mendrika kalpošanu, bet arī par viņa garīgo varonību. To grāmatas prezentācijā 4. janvārī Vaboles Skrindu muzejā, kas atrodas dažus kilometrus no Jāņa Mendrika dzimtā Kalupes pagasta, atzina Latvijas mariāņu tēvi un uzaicinātie viesi.

Atstāstot mariāņu tēvu atmiņas par Jāni Mendriku, Viļānu klostera priekšnieks tēvs Rinalds pieminēja tās dzīves ainas un rakstura īpašības, kas priesteri raksturo kā īstu Dieva kalpu. Kāds slims vīrs grēksūdzē atvēries tikai tēvam Jānim, lai gan pirms tam viņš bija noraidījis vairākus priesterus. Arī baznīcā pie biktskrēsla, kur biktēja J. Mendriks, bija garas rindas. “Tēvs Jānis kalpoja ar lielu mīlošu sirdi,” uzsvēra tēvs Rinalds.

Par Jāņa Mendrika dzīves vēstījumu 21. gadsimta priesteriem un lajiem runāja Daugavpils katoļu draudžu dekanāta dekāns Mihails Sivickis, Līksnas katoļu draudzes prāvests Andžejs Lapinskis un Kalupes katoļu draudzes prāvests Antons Aglonietis, aicinādami izvēlēties mīlestības kalpojumu nevis izdabāšanu lepnības garam un novēlēdami izturību ticības ceļā.

“Mana mamma un vecmamma, lūdzot priestera Jāņa aizbildniecību pie Dieva, saņēma dziedināšanu,” teica Jāņa Mendrika brāļa mazmeita Silvija Sudmale, kura bija atbraukusi no Rīgas. Viņas vecmamma un mamma atminas, ka Jānis Mendriks bija sirsnīgs, iejūtīgs cilvēks, vienmēr bērnus cienājis ar konfektēm. Slēpjoties pie lajiem, priesteris darījis visus lauku darbus, tostarp vācis sienu. Jānis Mendriks rakstījis garos stāstus, kas, tāpat kā pirmā dienasgrāmata, diemžēl, nav saglabājušies, kā arī spēlējis vijoli un nodarbojies ar amatniecību (veidojis grābekļu kātus utt.). “Taču ikdienā viņš bija lūgšanu cilvēks un ļoti godāja Dievmāti. Jaunava Marija viņu arī sargāja. Kādā reizē sarkanarmieši gribēja viņu apcietināt, taču nav pamanījusi viņu stāvam aiz atvērtām durvīm. Tobrīd priesteris Jānis lūdza Dievmātes palīdzību,” pastāstīja S. Sudmale.

Kalupes katoļu draudze ir rekordiste, jo devusi Latvijai 13 priesterus, un tas ir liels draudzes dibinātās skolas nopelns, teica Daugavpils vēsturnieks prof. Henriks Soms. Viņš ierosināja uzstādīt Kalupes baznīcā plāksni ar šo priesteru vārdiem. Savu atzinību kalupiešiem pauda arī Kalupes pagasta pārvaldes vadītāja Ināra Ūbele un Vaboles Skrindu muzeja vadītāja Anna Lazdāne.

Par muzikālo noskaņu rūpējās Kalupes katoļu draudzes koris un Daugavpils saksofoniste Karolina Hrapāne, atskaņojot Ziemassvētku skaņdarbus.

Dienasgrāmata ir personīgs stāsts, atziņas, vērojumi. Grāmata “Dieva kalps Jānis Mendriks MIC – patiess cilvēks un priesteris” ir publicēta Jāņa Mendrika otrā dienasgrāmata, tātad lasītājs par priestera dzīvi var uzzināt no pirmavota. Mariāņu priesteris stāsta par vācu policijas represijām Otrajā pasaules karā un padomju represijām, vēlāk arī apcietinājumu padomju laikā. Priesteris neslēpj, ka bija grūti dzīvot slēpjoties, tomēr viņš bieži pateicas Dievam, sevišķi tādos brīžos, kad izdevās atgriezt kādu grēcinieku. Grāmatā ir publicēta Jāna Mendrika dzīves gaitas un liecība par priestera Jāņa nāvi apcietinājumā Vorkutā (Krievijā) 1953. gada 1. augustā.

Jānis Mendriks dzimis 1907. gada 21. janvārī, Viņš pēc Kalupes pamatskolas un Daugavpils 1. pamatskolas absolvēšanas 1926. gadā viņš iestājās Mariāņu kongregācijā un pēc gada deva svētsolījumus. Vēlāk J. Mendriks pabeidza Aglonas ģimnāziju un Rīgas Garīgo semināru. Viņš tika iesvētīts par priesteri Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē 1938. gada 3. aprīlī un sāka kalpot Viļānu draudzē.

Sākās Otrais pasaules karš, un priesteris piedzīvoja represijas. 1942. gadā J. Mendriks atteicās apbedīt partizānu nošautu vācu policijas ierēdni, jo tas dzīvoja bez Laulības sakramenta. Tāpēc vietējā vara piesprieda tēvam Mendrikam nāves sodu. Priesterim bija jāslēpjas.

Pēc kara J. Mendrikam tika uzticēta Jaunbornes un Elernes draudze, kurās viņš kalpoja līdz 1950. gadam, kad Jaunbornē tika arestēts. Viņam piesprieda desmit gadus cietumā „par pretpadomju nacionālistisko bandu organizēšanu un pretpadomju aģitāciju” un tika deportēts uz Vorkutu, kur strādāja ogļu raktuvēs. Tur viņš slepeni celebrēja Svēto Misi, uzklausīja grēksūdzes, dalīja Svēto komūniju.

Pienāca 1953. gada marts. Staļins nomira. Ieslodzītie cerēja, ka tiks atbrīvoti, taču pārmaiņas notika lēni. Tāpēc 25. jūlijā cietumnieki sāka streiku. 1. augustā bruņotie karavīri aplenca nometni, taču ieslodzītie nepārtrauca streiku, un karavīri sāka šaut. Tēvam J. Mendrikam bija iespēja paslēpties, tomēr viņš palika ar protestētājiem, lai dotu grēku piedošanu mirstošajiem. Tēvs Jānis nomira, skaitot grēku piedošanas lūgšanu par visiem, kas mira kopā ar viņu. Viņš ar citiem cietumniekiem tika apbedīts pie Vorkutas šahtas nr. 29.

1991. gadā J. Mendriks tik rehabilitēts, jo bija nelikumīgi notiesāts, bet 2003. gadā sākās padomju režīma mocekļu, tostarp mariāņu tēva Jāņa Mendrika beatifikācijas process.

“(..) Pateicoties šai dienasgrāmatai un vēstulēm, mums ir ļauts ieskatīties parastā un reizē neparastā priestera dzīvē un varbūt kaut ko mācīties no viņa,” raksta grāmatas ievadā mariāņu priesteris Dmitrijs Artjomovs.

Jāuzsver, ka grāmata “Dieva kalps Jānis Mendriks MIC – īsts cilvēks un priesteris” iznākusi Mariāņu kongregācijas 350 gadu jubilejas gadā. To izdeva Mariāņu kongregācijas Latvijas vikariāts sadarbībā ar izdevniecību “KALA raksti”. Grāmata ceļos uz bibliotēkām un draudzēm.