Menu:

Mariāņi Latvijā

 

Viss sākās 1923. gadā, kad priesteri Broņislavs Valpitrs un Benedikts Skrinda vērsās pie arhibīskapa Antonija Springoviča ar lūgumu atļaut viņiem iestāties kādā klosterī. Tieši tajā laikā arhibīskaps vēlējās atjaunot klosterdzīvi Latvijā, kura bija pilnīgi sagrauta, tāpēc viņš piedāvāja abiem priesteriem iestāties Mariāņu Kongregācijā. Šo Kongregāciju dažus gadus iepriekš bija atjaunojis Juris Matuļevičs – arhibīskapa kādreizējais studiju biedrs. Viņi pieņēma šo piedāvājumu un devās uz Mariampoli (Lietuva), lai tur sagatavotos pirmo solījumu salikšanai.

mariani

Latvijas mariāņu tēvi


Pēc noviciāta un solījumu salikšanas 1924. gadā arhibīskaps uzticēja mariāņiem Svētā Ercenģeļa Miķeļa draudzi Viļānos kopā ar bijušo bernardīņu klosteri, kas atradās nožēlojamā stāvoklī. Tad arī tika nodibināts pirmais mariāņu klosteris Latvijā un par tā priekšnieku tika nozīmēts tēvs Benedikts Skrinda, bet tēvs Valpitrs devās studēt uz Kauņu, bet vēlāk uz Romu.

lugsana

Lūgšana kapellā Viļānu klosterī

Mariāņu skaits strauji auga. Viļānu klosterim piederēja zemes īpašumi – brāļi nodarbojās ar lauksaimniecības darbiem, bet priesteri rūpējās par draudzes garīgo aprūpi: vadīja rekolekcijas un veica misijas daudzās Latvijas draudzēs.
Trīsdesmito gadu sākumā kāda Rēzeknes iedzīvotāja atstāja mariāņu pārziņā māju un zemes gabalu, kur tēvi uzcēla baznīcu, kā arī nodibināja otru klosteri, kurā vēlāk tika izveidota tipogrāfija.
1939. gadā abos klosteros dzīvoja ap piecdesmit mariāņu, tāpēc Ģenerālā Padome nolēma izveidot atsevišķu Kongregācijas administratīvo vienību – provinci. Tas ļāva mariāņiem izvēlēties savu provinciālpriekšnieku, veidot padomi un deva iespēju pašiem risināt daudzus jautājumus. Tā 1940. gadā tika izveidota Mariāņu Kongregācijas sv. Terēzes no Bērna Jēzus province.
Prieks nebija ilgs. Tā paša gada jūnijā Latvijā iegāja Padomju karaspēks un mariāņi bija spiesti atstāt klosterus un slēpties, jo tika vajāti kā tautas ienaidnieki. Pēc vācu armijas ienākšanas 1941. gadā tēviem un brāļiem tika atļauts atgriezties klosteros, bet vajāšanas turpinājās. Kad vācieši bēga no Padomju armijas, viņi uzspridzināja Viļānu klosteri.

vilani

Viļānu klosteris šodien

Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā visi tēvi un brāļi tika izdzīti no klosteriem un līdz neatkarības atgūšanai bija spiesti darboties pagrīdē. Tomēr neskatoties uz vajāšanām, formāli mariāņu province turpināja pastāvēt. Līdz 1975. gadam provinciāla pienākumus pildīja tēvs Broņislavs Valpitrs, bet pēc viņa nāves – tēvs Antons Šķeļs. Nevar noklusēt arī par tēva Viktora Pentjuša lielo ieguldījumu. Pateicoties viņam pagrīdē tika pieņemti jauni kandidāti, kurus viņš slepeni sagatavoja svētsolījumiem. Daudzi Latvijas, Ukrainas, Baltkrievijas mariāņu tēvi ir pateicīgi tēvam Viktoram par to, ka viņš tiem deva iespēju īstenot klosterdzīves aicinājumu.

Pēc 1990. gada, kad Latvija atguva neatkarību, mariāņi beidzot varēja darboties atklāti. Sākās izjaukto klosterdzīves struktūru atjaunošana. Tika ievēlēts jauns provinciālpriekšnieks, izveidota padome, mariāņi atguva īpašumus Viļānos un Rēzeknē. Atklājās iespēja sūtīt jaunus kandidātus uz studijām ārzemēs. Vairākus desmit gadus mariāņi kalpoja trimdas latviešiem Čikāgā (ASV), kā arī vairākus gadus pastāvēja mariāņu klosteris Rīgā pie Sāpju Dievmātes baznīcas. Vēlāk abas klostermājas tika slēgtas un tur kalpojošie tēvi tika pārcelti uz citiem klosteriem.
Pašlaik mēs esam vienpadsmit tēvi. Kalpojam Rēzeknē, Viļānos, Daugavpilī un Izvaltā. Apkalpojam arī apkārtējās mazās draudzes. Bet mūsu darbs neierobežojas tikai ar kalpošanu draudzēs. Mēs strādājam kā kapelāni slimnīcas Viļānos un Rēzeknē, daži no mums strādā skolā un vada katehēzes draudzēs, vadam rekolekcijas gan priesteriem, gan lajiem, sadarbojamies ar televīziju, radio stacijām, avīzēm, kā arī paši izdodam grāmatas un žurnālu Katoļu dzeive. Lai palīdzētu jauniem cilvēkiem atpazīt savu dzīves aicinājumu, katru vasaru rīkojam ministrantu nometnes.
Jau vairākus gadus Latvijā darbojas Mariāņu Palīgu Apvienība (MPA), kas saista ar mums visus tos, kuri, dzīvodami saskaņā ar mūsu garīgumu, atbalsta mūs ar lūgšanām un apustulisko darbību.
Tādi ir Latvijas mariāņi.

Uz augšu